Pārgaujas novada mājražotāji Inta un Austris Ekerti no Straupes pagasta “Rožkalniem” uzņēmējdarbību sāka pirms astoņiem gadiem. Centība un mīlestība pret beķera darbu viņus atalgojusi ar plašu klientu loku. Kā nu ne, ja viņu ceptajai maizei un konditorijas izstrādājumiem ir bērnības garša.
Inta no 1989. gada strādājusi tirdzniecībā, kādu brīdi bijusi “Maxima” veikalā vadītājas amatā. Strādājot citam, viņa izjutusi darba sūrumu, izdzinusi sevi, sabojājusi veselību, bet pretī saņēmusi tikai mazvērtības sajūtu. Pārceļoties uz “Rožkalniem”, saimnieki apsvēruši dažādas biznesa iespējas. “Mums ir draugi Francijā. Tolaik attīstības atšķirības starp valstīm bija krasas, tāpēc kalām plānus par tūrisma piedāvājumiem ārzemniekiem, apsvērām domu audzēt gliemežus un ko tik vēl ne, bet kaut kā atdūrāmies pret sajūtu, ka tā līdz galam nesaista neviena ideja,” saka Inta.
Kad 2008. gadā pēc Straupes kapu svētkiem viņa ar vīru un vīra vecākiem devusies uz Straupes lauku labumu tirdziņu, vīratēvs neesot varējis tirgū atrast pīrādziņus. “Protams, pīrādziņi bija, bet, kad mēs ieradāmies, tie jau bija izpirkti. Tajā brīdī vīramāte teica, ka tā man ir laba iespēja, jo pīrāgu cepšana man patiešām labi padevās. Gan radi, gan draugi un paziņas vienmēr mūs gaidījuši ar kūkām, pīrādziņiem vai kliņģeri. Jau no bērnības mājās uz dažādiem godiem cepām gardumus, arī mammas māsa bija liela kūku cepēja. Aprunājoties ar apkārtējiem, guvu atbalstu, tāpēc nolēmu pamēģināt.”
Pašas mājražošanas pirmsākumos vīrs Austris vēl strādājis algotu darbu, bet Inta dzīvojusi mājās ar septiņus mēnešus mazo Jānīti. “Pirmo reizi uz tirdziņu aizbraucām ar trīs produktiem-biezpienmaizi, ābolmaizi un pīrādziņiem. Visu nopirka. Tas mums deva iedrošinājumu turpināt,” stāsta Inta, piebilstot, ka sākums bijis grūts. “Mēs skaitījām katru kapeiciņu. Sākām mazā virtuves plītī ar četriem riņķiem augšpusē un cepeškrāsni apakšā. Vīrs, tikko atgriezies no darba, uzreiz nāca palīgā sagatavot produkciju tirdziņiem. Pēc tam, kad redzējām, ka visu izdodas realizēt, sākām domāt par piedāvājuma klāsta palielināšanu. Mums vienmēr bijusi svarīga atgriezeniskā saite no pircējiem. Esam uzklausījuši ieteikumus, uzslavas, kritiku un ņēmuši vērā katru sīkumu. Tā, piemēram, rudzu pīrāgus sāku cept, jo kāds kungs Rīgā, Kalnciema tirdziņā, uzstājīgi to izlūdzās. Pamēģinājām, un tagad esam vieni no retajiem, kas tos piedāvā. Cilvēki paši norāda, ko viņi vēlas, mums atliek tikai pielāgoties. Līdzīgi notika ar maizīti,” teic saimniece, piebilstot, ka maizes cepējs esot Austris. “Arī veikaliņu, kuru esam tikko atvēruši, mums pieprasīja pircēji. Vaicāja, kad maizīti varēs iegādāties ikdienā, lūk, tagad tas ir iespējams!”
Inta nesen saskaitījusi receptes, kas ir viņas piedāvājumā, to ir ap 60, un visu laiku jaunas nāk klāt. “Pavisam jauna recepte ir “Senās Hanzas klaips”, kas jau ticis aprakstīts un izdaudzināts. Manā pārziņā ir vairāk konditoreja, bet Austris saka, ka nodarbojas ar nopietnām lietām – ar maizi. Jāatzīst, ka viņam tas brīnišķīgi padodas,” pauž saimniece. Sarunas laikā atklājas, ka maizes ražotne pārcēlusies no virtuves uz citām telpām un vienā piegājienā iespējams izcept ap 66 maizes klaipiem, kuru izmērs ir patiešām ievērojams. “Maizes cepšana mūsu saimniecībā noteikti ir vīrieša darbs. Tas nav tik viegli, kā no malas varētu šķist. Pašlaik piedāvājam saldskābo maizi, rudzu maizi, maizi ar sēklām, sieru un augļiem. Miltus ņemam no “Dobeles Dzirnavnieka”, bet ļoti sekojam līdzi izejvielu kvalitātei,” pieredzē dalās Inta.
Mājražotāja smej, ka pirms astoņiem gadiem visas zvaigznes bija sastājušās pareizās vietās un apstākļi sakrita par labu viņiem, jo, ja šodien būtu jāsāk no nulles, proti, ar idejas radīšanu, kas zina, kā būtu. “Iekarot pircēju uzticību ir ļoti grūti, bet sabojāt var vienā reizē. Diemžēl no pieredzes esam atskārtuši, ka pircēji mājražotājiem vairs neuzticas, jo viņi ir maldināti. Arī mēs reiz uzķērāmies. Četrus gadus pirkām no vienas mājražotājas gaļas izstrādājumus, bet vienreiz uzzinājām, ka produkcija jau gatava iepirkta Polijā. Ja jau mēs, tirgotāji, savā starpā nevaram viens otram uzticēties, tad kā lai pircējs līdz galam paļaujas. Mums ir izveidojies savs klientu loks, pat no Rīgas cilvēki gatavi braukt pakaļ produkcijai, bet tie, kas mūs nezina, ir piesardzīgi. Tā atminos reizi, kad pārdevām cepumiņus un pircēja pienāca, skaļi sacīdama, ka mūsējie jau arī esot no Polijas. Toreiz tas ļoti sāpēja, jo mēs tiešām atbildīgi izturamies pret katru savu produktu. Katrs izlaists caur mūsu rokām un izlolots, bet šāda situācija liek aizdomāties. Līdz ar to jaunajiem, kas grib iespraukties tirdzniecībā, sava vieta ir jāizcīna, sevi nākas pierādīt.”
Tagad Ekertu pāris nodibinājis SIA “Real Bread”, viņu kolektīvā, ieskaitot Intu, strādā 12 cilvēku. Inta atminas, kā darbā pieņēmusi pirmo darbinieci: “Biju nobažījusies, ka, pieņemot darbā cilvēku ar konditora izglītību, viņš secinās, ka es lietas daru pilnīgi nepareizi, tomēr viss atrisinājās ļoti harmoniski. Konditore teica – ja cilvēkiem garšo, tad tur nevar būt nekas nepareizs. Mēs lieliski sastrādājāmies, un tagad esam jau vairāki nodarbinātie. Man vienmēr bijis svarīgs cilvēciskais faktors, tāpēc ceru, ka mani darbinieki jūtas novērtēti. Daudzi strādājošie paši mūs atraduši. Savus darbiniekus uztveru kā lielu ģimeni, mums ir ļoti laba komanda, katrs ir savā vietā un šķiet neaizstājams. Prieks, ka meitenes, kas strādā veikalā, ir laipnas un ar visiem klientiem aprunājas. Ja pircējam rodas jautājumi, viņas ar prieku atbild. Man ir svarīgi, lai katrs darbinieks zina, kā gatavotas kūciņas, cepumi, kāds bijis maizes cepšanas process, tad arī parādās izpratne.”
Komentāri