FOTO: no albuma
Projekta “Atbalsts Ukrainas un Latvijas bērnu un jauniešu nometnēm” ietvaros nupat aizvadīta jau piektā nometne “Cīrulīši”.
Mērķis ir saliedēt vietējos skolēnus un bērnus no Ukrainas, vienlaikus dodot viņiem iespēju apgūt latviešu valodu. “Puse dalībnieku ir latviešu bērni, puse – ukraiņu. Projekts paredz, ka nometnē ukraiņu nedrīkst būt skaitliski mazāk. Nometnē primārais ir latviešu valodas apguve, tomēr nevar noliegt, ka komunikācijā arī latviešu bērni kaut ko apgūst no ukraiņu valodas un viņu tautas tradīcijām,” teic nometnes organizatore Vineta Stīpniece. Viņa atzīst, ka daudzi latviešu skolēni ar ukraiņu bērniem runā angliski, jo krievu valodas zināšanas jaunajai paaudzei ir vājākas. Ukraiņu bērni angliski gan runā mazliet sliktāk, tāpēc sākumā nometņu saturs diezgan lielā mērā nodrošināts arī krievu valodā, lai bērniem, kas Latvijā atraduši patvērumu no kara, vieglāk saprast.
“Pirmajās nometnēs bija mācību stundas, kurās mācījāmies latviešu valodu no pašiem pamatiem, pati tās vadīju. Tagad, jau piektajā nometnē, kopīgajā saziņā daudz vairāk lietojam latviešu valodu. Lielākā daļa ukraiņu bērnu jau labi saprot latviski, protams, kaut kas ir jāizskaidro arī krievu valodā, tomēr ne tik daudz kā pirmajās nometnēs.” V.Stīpniece saka, ka daži ukraiņu bērni nu jau runā latviski tik labi, ka pat nevar pateikt, ka skolēns būtu no Ukrainas. “Ir bērni, kas tiešām ļoti ātri un veiksmīgi apgūst valodu. Ir arī tādi, kas piedalās nometnē jau piekto reizi, bet arvien latviešu valodu zina ļoti sliktā līmenī,” turpina V.Stīpniece.
Viņa atzīst, ka liela daļa ukraiņu ģimeņu, kas, sākoties Krievijas uzbrukumam, atrada patvērumu Latvijā, cerēja, ka karš ātri beigsies un drīz vien varēs atgriezties mājās. Tāpēc bērni mācības latviešu skolās neuzsāka, bet turpināja mācīties attālināti Ukrainas skolās. Tagad, kad ir pagājis ilgāks laiks un viņi saprot, ka tik drīz tomēr atgriezties dzimtenē nevarēs, ir skaidrs, ka jāsāk mācīties latviešu skolās, tāpēc ļoti svarīgas latviešu valodas zināšanas.
“Lielākā daļa bērnu, kas nometnē pievienojas pirmo reizi un ir mācījušies attālināti, valodu patiešām zina ļoti slikti. Tas ir liels darbs,” saka V.Stīpniece un atzīst, ka pirmās nometnes psiholoģiski bijušas ļoti grūtas, jo bērni bijuši lielā stresā. “Nometnēs ir noteikums nelietot mobilos telefonus. Nometnes vadu sen, nekad neesmu atļāvusi izmantot mobilos telefonus, un šajās ukraiņu nometnēs darām tāpat. Tas ir arī drošībai, lai pievērstu uzmanību, piemēram, ejot pa ceļu. Pirmajās nometnēs ar šo noteikumu bija psiholoģiski grūtāk, jo bērni nāca man jautāt, vai viņa tālrunī nav kāda ziņa, viņi grib zināt, vai tētis vēl ir dzīvs, vai nav noticis kaut kas slikts. Tas bija patiešām smagi,” pieredzē dalās V.Stīpniece.
Nometnēs ar bērniem no Ukrainas tiek ļoti daudz runāts par notiekošo viņu mājās. “Bērnam īsti līdz galam nav saprotams, kāpēc viņam ir jādzīvo šajā valstī, un viņi ir dusmīgi arī uz mums. Viņiem psiholoģiski ir ļoti grūti, bērna vecumā ir grūtāk izprast situāciju. Pieaugušie jau saprot, jā, ir karš, bet bērnam tas ir sarežģītāk. Tāpēc ir svarīgi par notiekošo runāt, ļaut bērniem dalīties ar saviem stāstiem, vai viņu mājas ir vai nav nobombardētas, vai viņu radinieki ir drošībā. Tas ir ļoti būtiski, un to darām katrā nometnē.”
Nometnes viens no uzdevumiem ir arī iepazīstināt ukraiņu bērnus ar Cēsu novadu, ar pilsētu. “Ja pirmajās nometnēs varēju bērnus pārsteigt ar mūsu novada skaistajām vietām, ar Pils parku, ar dažādiem apskates objektiem, tad nu jau bērni visu redzējuši, visur bijuši. Ukraiņu ģimenes ļoti aktīvi iepazīst mūsu valsti, daudzi ir bijuši arī citās Latvijas pilsētās. Šajā rudens brīvlaika nometnē bijām Alūksnē, bet arī tur jau daži ukraiņu bērni bija viesojušies. Alūksne gan bērniem ļoti patika, tā bija skaista ekskursija.”
Visus nometnes gadus ar V.Stīpnieci kopā strādā Cēsu Pastariņa skolas direktores vietniece audzināšanas darbā Laila Meluškāne un Cēsu 2.pamatskolas sporta skolotājs Juris Vaido. “Juris bērnus nodarbina ar sporta aktivitātēm, caur kurām arī bērni mācās latviešu valodu, savukārt Laila māca radošās aktivitātes: viņi kopā zīmē, veido aplikācijas, piedalās radoši aktīvās nodarbēs un spēlēs. Tagad esam vienojušies, ka visu nometnes laiku runājam latviski, bet, ja bērns nesaprot, ir jājautā, tad izskaidrojam individuāli,” tā V. Stīpniece.
Katrai nometnei ir pielāgota tematika. Šajā rudens nometnē arī iekļautas aktivitātes, kas asociējas tieši ar šo gadalaiku. “Parkā veidojām kļavu lapu virtenes, sacentāmies, kuram izdevās garākā. Rudenī gan vairāk aktivitāšu norisinās telpās, tāpēc mums bija arī meistarklase konditorejā. Bērni cepa picas. Mana doma bija, lai bērni gatavotu ēdienu cits citam un mainītos ar savu veikumu. Viesojāmies arī Liepas pagasta “Maizes mājā”, tas bērniem ļoti patika. Katrā nometnē vēlamies ielikt arī audzinošu pieredzi, lai iegūtu jaunas zināšanas, apgūtu ko jaunu.”
Jautāta, vai bērni no Ukrainas jau vairāk iejutušies latviskajā vidē, V. Stīpniece atzīst, ka noteikti ir kļuvis vieglāk, jo bērnu pirmais, lielais psiholoģiskais pārdzīvojums par nonākšanu svešā vidē ir aiz muguras. “Tagad ir citādi, jo bērni, kas nāk uz nometni ceturto vai piekto reizi, te ierodas ar starojošām acīm, grib apkampties. Viņi te nāk kā pie savējiem – esam sadraudzējušies, esam kā liela ģimene. Daudzi ukraiņu bērni, sastopot mani skolas gaiteņos, nāk samīļot. Cenšos katras nometnes izskaņā atvadīties ar domu, ka karš drīz beigsies un bērni varēs atgriezties savās mājās, un tad mēs varēsim braukt pie viņiem ciemos. To dzirdot, viņi katru reizi ir ļoti priecīgi un saka, ka gaida to brīdi, kad varēs uzņemt ciemos mūs.”
V.Stīpniece saka lielu paldies Cēsu novada pašvaldībai par atbalstu un īpaši Dzintrai Kozakai par ieguldīto darbu šī projekta īstenošanā.
