Lielisks papildinājums skolas kolektīvam. Liene Fomina ir sākumskolas skolotāja, Vineta Kļaviņa skolotāja palīdze un keramikas pulciņa vadītāja, Elīna Āboliņa pedagoģe un bibliotekāre. FOTO: Iveta Rozentāle
Trīs novadnieces – raiskumiete Liene Fomina, cēsniece Vineta Kļaviņa un Elīna Āboliņa, kas dzīvo Kārļos, – Latvijas Universitātes Cēsu filiālē apgūst bakalaura studiju programmu “Sākumizglītības skolotājs” un arī strādā Cēsu Bērzaines pamatskolā. “Druva” jaunās pedagoģes uzrunāja Skolotāju dienas, 5.oktobra, gaidās.
Visas trīs studē trešajā kursā un ir lielisks papildinājums skolas kolektīvam. Liene Fomina ir sākumskolas skolotāja, Vineta Kļaviņa skolotāja palīdze un keramikas pulciņa vadītāja, Elīna Āboliņa pedagoģe un bibliotekāre.
Elīna vienmēr vēlējusies būt skolotāja, viņas vēlme ir palīdzēt bērniem attīstīties, lai viņi dzīvē izmantotu visas savas iespējas. Arī Vinetai vienmēr paticis darboties ar bērniem, un vidusskolā viņa aizvien vairāk izjuta to kā savu aicinājumu. Savukārt Liene, lai gan skolas gados izpalīdzējusi pieskatīt mazuļus, atklāj, ka uzaicinājums un arī pašas lēmums kļūt par skolotāju nācis ļoti negaidīti, vairāk – lai pielāgotos tā brīža dzīves apstākļiem. “Tā kā pirms tam esmu studējusi, lai apgūtu vēl divas profesijas, kurās mācības nepabeidzu, varu secināt, ka šī bija pirmā, ko nav gribējies pamest ne brīdi, nav bijusi doma, ka tas nav man. Tieši pretēji – sapratu, ka šis ir mans ceļš,” teic Liene.
Vērtējot, kādas īpašības visvairāk ir noderīgas pedagoga profesijā, skolotāja uzsver, ka tā ir elastība, spēja pielāgoties, kā arī pilnīgi noteikti pacietība. Vineta piekrīt, kā arī izceļ spēju iejusties cita cilvēka situācijā: “Jo izprotošāki esam, jo labāk skolēniem varam palīdzēt.” Tāpat jaunās pedagoģes uzsver, ka būtiska ir skolotāja prasme saredzēt bērna talantus, to īpašo, kas katrā ir, un to izcelt.
Daloties pārdomās, kāpēc vēlas strādāt par skolotājām, E. Āboliņa teic, ka viņai patīk saskatīt katrā bērnā labo un palīdzēt to pilnveidot. Arī V. Kļaviņai ir gandarījums iedvesmot skolēnus un redzēt, kā viņi pilnveidojas, attīstās, pateicoties viņas kā pedagoģes darbam: “Sākumskolā ļoti labi redzams, ar kādām zināšanām bērns atnāk 1. klasē, un kādas, pateicoties skolotājam, tās ir mācību gada noslēgumā. Patīkami redzēt savu ieguldījumu un rezultātu.”
L. Fomina ar smaidu teic, ka brīžiem jau šķiet, ka bērns laiž gar ausīm skolotāja teikto, bet pēc tam var redzēt, ka ir gan sadzirdējis, gan sapratis. “Neviena diena skolā nav vienāda. Lai arī stundu saraksts ir viens, izaicinājumi ir dažādi, tiem jāmāk pielāgoties, jāspēj tos atrisināt. Kādreiz šķita, ka skolotājam ir jāzina viss, mūsdienās esam sapratuši, ka arī skolotājs var kļūdīties vai kaut ko nezināt, bet, ja bērns pajautās, pedagogs vienmēr noskaidros atbildi. Skolotājs mācās vienmēr, visu mūžu. Un tas ir dinamisks darbs, kurā bez emocijām neiztikt. Nav iespējams vienkārši novadīt stundas un doties mājās. Pedagogs nav tikai stundu vadītājs, viņš ir cilvēks, no kura skolēns mācās, ar kuru sadraudzējas un kuram uzticas. Ja ir audzināmā klase, tad tie ir kā savi bērni, kuriem no rīta apjautāties, kā veicies, ko brīvdienās darījuši. Ar bērniem veidojam draudzīgas attiecības, lai viņi jūtas labi. Pirms sāku darbu skolā, strādāju bērnudārzā. Biju tur aizgājusi ciemos, un bērni bija tik priecīgi mani redzēt, lēca klēpī, priecājās, ka atnākusi audzīte. Tas liek saprast, ka patiesā alga ir šī – emocijas un prieks, ko varu piedzīvot,” atzīst Liene.
“Tas ir darbs, kurā nav rutīnas,” saka Vineta. “Tajā nav viena pareizā risinājuma, skolotājam jāspēj būt radošam, kā arī jārada vide, lai skolēni justos pieņemti un droši. Tas palīdz viņiem paņemt skolotāja dotās zināšanas un dzīves gudrības. Pedagogi patiesi mainās līdzi laikam, ir atbilstoši mūsdienu bērnu vajadzībām, lai dotu skolēniem labāko. Vislielāko prieku un gandarījumu rada sajūta, ka skolēni aiziet savā dzīvē priecīgi un apmierināti, paņēmuši no skolas visu labāko.”
Komentāri