Iejusties radītāja lomā, pašam veidot un būt noteicējam pār sākotnējo metāla masu, kas pēcāk pārvēršas par rotu vai monētu, izveidot arheoloģiski autentisku rotu vai pašam kļūt par dizaineri – tāds ir jauno rotkaļu valdzinājums. Vairumam tā nav tikai viena vasara, kas Cēsīs pavadīta Seno rotu kalvē – tās ir vairākas ziemas, kas aizvadītas, apgūstot amatu, filozofējot par dzīvi un tās vērtībām.
Niklāvam Kalniņam un Druvim Rīderam rotu kalve ir ikdienas neatņemama sastāvdaļa – te aizvadītas neskaitāmas stundas, kā viņi paši saka “filosofējot par dzīvi un kaļot rotas”. Druvis atzīst, ka šis viņam ir hobijs, taču ne darbs, ar kuru pelnīt naudu. Kā pelnīt, puisis vēl šaubās, taču nosmej, ka neko interesantāku par rotu veidošanu nav atradis. “Ir svarīgi zināt jēgu tam, ko dari, “saka Druvis un norāda uz Niklāva aproci, kuru viņš pagatavojis. “Uz tās ir attēlots saules cikls. Bija arī dažas kļūdas, taču no tām var tikai iegūt jaunas zināšanas.”
Kamēr jaunākais no puišiem vēl apgūst pašus pamatus, Niklāvs jau izveidojis kārtējo aproci un sapņo pagatavot visu, ko savulaik paveicis viņa tēvs Daumants. Dienās, kad viņš knapi sniedzās līdz smēdei, topošais rotkalis droši sēdās pie darba galda un veidoja savu pirmo gredzenu. “Pašos pirmsākumos svarīgākais ir apgūt amata prasmes, un tikai pēcāk var sākt domāt par vēsturisko autentiskumu. Mans pirmais veidojums bija ļoti vienkāršs no caurules izveidots gredzens, taču tagad esmu jau apguvis aproču veidošanu.” Niklāvs stāsta, ka par vēsturi īpaši neinteresējoties, tik, cik tā saistīta ar rotām. To mācījis Daumants. Garās pēcpusdienas pārrunās pārstāstīta vai visa vēsture. Niklāvs apzinās, ka ir svarīgi zināt rakstu un rotu lietošanas simbolisko nozīmi, taču vairāk viņu aizrauj praktiskā puse: “Man patīk gatavot, un galarezultāts priecē vēl vairāk.”
Savukārt Roksana Kiršina, kura rotu veidošanā vēl ir iesācēja, krietni aizrāvusies ar vēstures izzināšanu. Strādājot par gidi Cēsu Livonijas ordeņa pilī, viņa labprāt apciemojusi Daumantu. Rotu kalvē pavadītas vairākas stundas sarunās par dzīvi, senajiem latgaļiem, vēsturi. Roksana apbrīno savu skolotāju: “Daumants prot izskaidrot sarežģīto caur vienkāršiem, visiem saprotamiem piemēriem.”
Rotas mūsdienās parasti arī ir tikai rotas, taču senāk tām visām bija sava nozīme, savs stāsts. “Skaisti izgatavota rota, kura nes jēgu,” saka Roksana. “Tās vēsta par seno latgaļu dzīves uztveri, tā ir īpaša mitoloģija. Viņiem nebija Bībeles, pēc kuras vadīties, daba noteica dzīves ritmu. Un šī pievēršanās simboliem, kas veido rakstus uz rotām, ir sava veida atgriešanās pie dabas, kas mūsdienās diemžēl ir aizmirsta.”
Aismu Graumani sastapu, darinot Nameja gredzenu. Darbs, kas jāiegulda, lai izveidotu rotu, prasa pacietību un spēku. Jaunā rotkale atzīst, ka meitenēm tas nav viegli, vajadzīgs spēks un izturība. Aisma mācās Rīgas dizaina un amatniecības vidusskolā par juvelieri. Viņa stāsta, ka juvelieris nemācētu pats izveidot neko, jo bez mūsdienu tehnoloģijām neprot darboties. Te iederas Niklāva pieminētais citāts no tēva sastādītās mācību grāmatas rotkaļiem: “Par juvelieri var kļūt katrs, kurš apguvis šīs daiļamatniecības nozares pamatus. Turpretī katrs juvelieris nevar kļūt par seno rotu kalēju.To var tikai tas, kurš ieguvis spējas likt metālam runāt savas tautas vērtību izteiksmē.” Aisma nevēlas būt tikai juveliere vien. Kopā ar folkloras kopu Pērlis apmeklētas vairākas arheoloģiskās un novadpētniecības nometnes, un vienā no tām viņa iepazinās ar Daumantu. Kopš tā laika viņa meklējusi iespēju mācīties no šī amata meistara, sazinājusies caur internetu un nu mācās klātienē.
Par katru jauno rotkali ir savs stāsts, rotās viņi pasaulei nodod savu īpašo vēsti. Katrs darbs ir īpašas, personisks. Priecē, ka vēsture joprojām ir aktuāla jauniešu vidū, ka viņi uzdrošinās būt citādi, uzdrošinās sekot savam aicinājumam. Lieli nopelni tajā ir skolotājam Daumantam Kalniņam.
Komentāri