Adītājas. Biedrības “MSs Cēsis” dalībnieces gādā zeķes ukraiņu karavīriem. FOTO: no albuma
Pēdējā pusgada laikā uz Ukrainu nosūtīti 250 pāri vilnas zeķu Ukrainas aizstāvjiem. Zeķu adīšanu un nosūtīšanu organizē biedrības “MSs Cēsis” vadītāja Ingrīda Zakabluka.
Viņa izsaka pateicību SIA “Limbažu Tīnei”, kas turpina biedrībai ziedot vilnas dziju. Pēdējā dāvinājumā bija vairāk nekā 30 kilogrami adāmā materiāla. “Tādējādi biedrība var organizēt zeķu adīšanu Ukrainas aizstāvjiem,” teic Ingrīda Zakabluka. “Ļoti lielu darbu izdara Priekuļu iedzīvotāja Lolita Devene, kura 32 kilogramus dzijas no ficēm pārtin kamolos. Īpaša pateicība arī Priekuļu galdniekam Raivim Balodim, kurš pagatavoja un ziedoja ļoti parocīgas un stabilas tītaviņas, kas palīdz raitāk veikt šo svarīgo darbu. Pēc tam dziju nododam tālāk adītājām. Pateicoties viņām, pērn decembrī nosūtīti 149 pāri zeķu, bet šī gada februārī – 101 zeķu pāris, ko Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Zemessardzes pulkvežleitnants Kaspars Auzenbahs jau kopš 2022. gada palīdz nogādāt konkrētā karaspēka daļā. Zeķes vīriem ierakumos palīdz izturēt vairākas diennaktis slapjām kājām, jo arī Ukrainā ir gan sals, gan atkušņi un lietus. Esam saņēmušas atsauksmes, ka, ja nebūtu mūsu adīto vilnas zeķu, varbūt dzimtenes aizstāvjiem vairs nebūtu kāju vai arī pašu karavīru vairs nebūtu.”
Priekuļu rokdarbnieces ziemas sezonā noadījušas 101 pāri zeķu. “Īpašs paldies Laumai Jankovskai no Priekuļiem par 60 pāriem siltu, skaistu zeķīšu!” teic I. Zakabluka. Latvijas Kaulu, locītavu un saistaudu slimnieku biedrības Cēsu nodaļas rokdarbnieces noadījušas 86 pārus, kā arī 16 pārus snaiperu cimdu. Amatas pensionāru biedrība uzadīja 50 pārus, Liepas rokdarbnieces – 48, Drabešu Amatu mājas dalībnieki – 14.
Adītāju darinātās zeķes ir ne tikai skaistas, bet arī funkcionālas. Tā Lidija Kalnmale ada zeķes, kas ir viegli uzpogājamas ieģipsētai kājai. Viktorija Baranovska un Ineta Daiktere ada arī snaiperu cimdus. Mazākas zeķītes un cimdiņi paredzēti bērniem, kuri dzīvo tuvu frontei. Ir bērni, kuri vēl mīt īstos mājokļos, bet ir ģimenes, kas dzīvo pussagruvušās ēkās vai pagrabos. Vēl viens sūtījums nogādāts klosterim Ukrainā. “Tas ir sirds darbs, ko dara katra adītāja, rūpējoties par cilvēkiem, kuri aizstāv savu dzimteni un dzīvo kara postītajā zemē,” pauž I. Zakabluka.
Komentāri