Daudzdzīvokļu māju apsaimniekošana, siltināšana Vecpiebalgā ir tieši tikpat aktuāla kā katra pagasta centrā. Vecpiebalgā ir astoņas daudzdzīvokļu mājas, kurās lielākā daļa dzīvokļu ir privātīpašums, pārējie pašvaldības valdījumā. Līdz šim iedzīvotāji paši nevienu savu māju nav siltinājuši. Šie ir pēdējie gadi, kad māju siltināšanai iespējams piesaistīt ES finansējumu. Tā ir iespēja sakārtot īpašumu, palielināt tā vērtību, uzlabot sadzīves apstākļus. Pašvaldība mudina to darīt, dzīvokļu īpašnieki nesteidzas lemt – par to saruna ar Arni Slavēnu, ”Piebaldzēni” mājas vecāko, Andi Dzeni, Alauksta ielas 1.nama vecāko, un domes izpilddirektoru Hugo Duksi.
– Kāda dzīve ”Piebaldzēnos”, kā kopā risināt problēmas?
Arnis Slavēns: – ”Piebaldzēni” ir 24 dzīvokļu māja. Komunikācijas vēl kalpo, bet, saprotams, pa gadiem māja ir nodzīvota. Katrs savu dzīvokli, kā varējis, uzturējis. Mājā ir arī seši pašvaldības dzīvokļi. Jumts arhitektoniski nav praktisks, būvēts moderns, bet nepiemērots. Pirms gadiem pašvaldība jumtu atjaunoja, jo tas tecēja. Ar pašvaldības mudināšanu nolēmām, ka tomēr kaut kas ir jādara, ja gribam, lai māja vēl kalpotu.
Paši negribam uzņemties vadīt, organizēt siltināšanu, jo neviens neesam tik zinošs, tiem, kuri strādā, nav arī laika. Vēl ir viena lieta – neviens negrib pēc tam saņemt pārmetumus, jo katram jau šķiet, ka vajag darīt citādi. Kādam noteikti liksies, ka par daudz tiek maksāts. Sanācām sapulcē, ka mājas apsaimniekošanu un arī renovāciju varētu uzticēt SIA ”CDzP”. Līgums top, tad redzēs.
– Vienoties izdevās?
Arnis Slavēns: – Vairākums ir par. Tie, kuri neatnāca uz sapulci, nezinu, vai nepiekrīt, bet katrā ziņā par šo problēmu neuztraucas. Mājā daudzi cilvēki ir pensijas gados, daudzi ir saprotoši, ka kaut kas jādara, ka pašiem jādomā, kāda māja būs pēc gadiem. Mantojums taču paliek, un dzīvoklim cita vērtība, ja tas tiek kopts. Mājā ir arī jaunās ģimenes.
– Esat tikuši līdz idejas apstiprināšanai.
Arnis Slavēns: – Tagad tiek kārtoti dokumenti. Katrs īpašnieks slēgs līgumu par apsaimniekošanu. Biedrību nedibinām.
– Kā līdz šim apsaimniekojat māju?
Arnis Slavēns: – Katrs dara, cik var, vienojamies, kurš tīra sniegu, pļauj zāli, sarunājam, lai kāds izdara. Sākumā divus gadus katrs dzīvoklis maksāja latu mēnesī, kopīgām lietām tērējām, bet sākās kurnēšana. Uzticēt ”CDzP”, tas mums izdevīgākais variants.
– Ko var līdzēt pašvaldība?
Hugo Duksis: – Pašvaldība ”Piebaldzēnos” jau gana daudz ieguldījusi. Mājas apsaimniekošanā visiem jāpiedalās ar līdzvērtīgu ieguldījumu. Tas attiecas arī uz citām daudzdzīvokļu mājām, kurās mums ir dzīvokļi.
Pašvaldība pirms četriem gadiem izstrādāja siltināšanas projektus visām daudzdzīvokļu mājām novadā. Toreiz, lai projektus iesniegtu, vajadzēja katrai mājai atbildīgo – vecāko. Sasaucu sanāksmi, bet neviens nebija gatavs uzņemties. Beigās teicu – Arni, tu vari, tu būsi. Viņš – nē. Bet tev jādara. Tādā veidā katra māja tika pie mājas vecākā. Arnis aizvien turpina uzlikto pienākumu, Andis tāpat. Visa dokumentācija bija sagatavota, atlika paņemt kredītu un sākt siltināšanu. Neviena māja to neizdarīja. Tagad projekti novecojuši, jāveic jauns energoaudits, viss jāsāk no nulles, nauda iztērēta nelietderīgi.
Andis Dzenis: – Visam ir tikai viena vaina – cilvēkiem trūkst naudas. Vasaras daži mēneši ir laiks, kad kaut ko var atļauties. Ziemā maksājumi ir lieli. Katrs saprot, ka koplietošanas māju jautājumi ir jārisina. Mūsu 24 dzīvokļu mājā iedzīvotāji katrs savā kāpņu telpā kopā kaut ko dara. Nomaina ieejas durvis, tad pagraba. Bet jumts ir kritiskā stāvoklī.
Ja jāņem kredīts, nevaru iedomāties, kā tas notiks. Ir dzīvokļu īpašnieki, kuri īpašumu nav nostiprinājuši Zemesgrāmatā. Mājā ir arī daži pašvaldības dzīvokļi. Diviem dzīvokļiem bija atslēgts siltums, tagad vienā nomainījušies iedzīvotāji.Vienīgais, kas palīdzētu situāciju atrisināt – lielākas algas. Zinām, kā laukos cilvēki dzīvo. Kā uzņēmējs varu teikt – pakalpojumu cenas ir zemākas nekā pirms desmit gadiem, bet izmaksas visam augušas. Nopelnīt naudu ir ļoti grūti.
Mājas iedzīvotāji nav nodibinājuši apsaimniekotāju biedrību. Jāizdara pareiza izvēle – vai esam gatavi nodibināt biedrību ar savu kontu, apsaimniekot māju un visu kārtot saviem spēkiem. Par to domas ļoti atšķirīgas. 24 dzīvokļu kaimiņiem ir arī dažādas savstarpējās attiecības, un tas ir saprotams. Arī dzīvokļu īpašnieki mainās. Tagad vismaz visi dzīvokļi ir apdzīvoti. Divi ilgu laiku stāvēja tukši. Zāli nopļaujam, puķu dobes izveidotas, asfalts pieremontēts, šoruden domāts sakārtot aizaugušo dīķi. Lēni darām. Bet finansējums, kas vajadzīgs jumtam, mājas siltināšanai, un, ja paņemam kredītu, bail domāt, kā samaksās.
– Vai apsaimniekotāju nemeklējat?
Andis Dzenis: – Ziemas garie vakari būs laiks, kad atkal nākt kopā un vērtēt. Situācijas ļoti strauji mainās. Turīgāki cilvēki domā, ka izdevīgāk būvēt privātmāju, nevis maksāt par apkuri. Katram savas iespējas un izvēles.
Hugo Duksis: – Pašvaldība sarīkoja tikšanos ar ”CDzP”, iedzīvotājiem interese bija.
Arnis Slavēns: – Bez pašvaldības pamudinājuma vispār nekas nenotiktu.
Hugo Duksis: – Cilvēki saka, ka jau tagad nav naudas, lai maksātu par apkuri. Bet, ja nodibina biedrību, arī pašvaldība varētu kaut nedaudz palīdzēt. Bet, ja parēķina, jau tagad par trīsistabu dzīvokli ziemā jāmaksā ap simts eiro mēnesī. Ja māja būtu nosiltināta, jāmaksā būtu tikpat, tikai ikvienam uzlabotos dzīves apstākļi.
Andis Slavēns: – To cilvēki saprot.
Hugo Duksis: – Tātad, ja māja nosiltināta, varētu arī samaksāt kredītu. Kā cilvēkus pārliecināt?
Arnis Slavēns: – Kredītu ņem biedrība. Tā ir laime un reizē nelaime. Bet dzīvoklis tiek ieķīlāts, ja nevarēs samaksāt, to zaudēs.
Hugo Duksis: – Ko darīt ar nemaksātāju, lemj biedrība. Paši saimnieki savā mājā, tomēr gaidām, ka kāds atnāks un izdarīs. Tiem, kuri dzīvo privātmājās, pašiem ar visu jātiek galā. Ja pašvaldība palīdzēs daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekiem, tai jāpalīdz arī otriem, jo viņiem arī problēmu netrūkst. Jau tā valsts nākusi pretī daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem – ir sakārtoti maģistrālie kanalizācijas un ūdensapgādes tīkli, tas ir ieguldījums, par ko daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem nav jāmaksā. Privātmājā tas viss jādara par paša naudu. To cilvēki nenovērtē. Ja ir biedrība, pašvaldība var slēgt vienošanos, bet ne ar katru dzīvokļa īpašnieku.
– Kā ar parādiem?
Arnis Slavēns: – Ir. Arī lieli, pat vairāki tūkstoši.
Andis Dzenis: – Ja ir biedrība, pirmais jautājums – kurš tiks galā ar parādniekiem, ja tas neizdodas pašvaldībai. Vai biedrībai izdosies? Visiem būs jāmaksā kāda cita parādi. Pašvaldībai būs par pieciem gramiem vieglāk, bet mūsu mazajā katlā katrs parāds atstās ietekmi. Nav viegli kaimiņam atgādināt – neesi samaksājis.
Arnis Slavēns: – Labāk paņemt svešu, kurš apsaimnieko mūsu kopējo īpašumu. Viņam noteikti vienkāršāk. Tāpēc arī meklējam apsaimniekotāju. Skaidrs ir viens – kā ir tagad, turpināties nevar, risinājumi jāatrod.
Andis Dzenis: – Diemžēl Vecpiebalgā daudzdzīvokļu mājās ne viens vien grib savu dzīvokli pārdot, to var lasīt sludinājumos. Tātad kaut kas dzīvoklī neapmierina, varbūt par dārgu. Jauni cilvēki domā par nākotni. Kā viss varētu notikt, nezinu.
Arnis Slavēns: – Ja cilvēkiem būtu darbs, arī situācija būtu cita.
Hugo Duksis: – Bet pēdējā vagonā jau tagad ir jālec, drīz vilcienu vairs neredzēsim. Naudas siltināšanai nebūs, viss būs jādara tikai par pašu līdzekļiem. Cik tad būs jāmaksā kredītā?
Divas mājas, 36 viedokļi
Smeiļu ielā 1 jau 2011.gadā iedzīvotāji nodibināja biedrību “Abas mājas”. Divām blakus mājām – vienistabu dzīvokļu un daudzistabu dzīvokļu – jeb, kā vietējie saka, – mazā māja un lielā māja – , ir viena adrese. Mazajā mājā ir 12, bet lielajā 24 dzīvokļi.
“Pirms pieciem gadiem rīkojām divas sapulces, kvoruma nebija. Biedrību nodibinājām, individuāli savācot parakstus. Tā arī nevienojāmies par mājas apsaimniekošanu, pārņemšanu no pašvaldības. Viss līdz šai dienai, kā bijis,” saka biedrības valdes priekšsēdētāja Girta Upena. Viņa uzsver, ka mājas atrodas klusā, jaunā vietā, tepat centrs, mazdārziņi, kur saimniekot. Kā sprieduši speciālisti, apsaimniekošanas ziņā lielajai mājai nav tas veiksmīgākais projekts. Tai arī nekad nav bijis notekcauruļu, un nokrišņi bojā gan ēkas sienas, gan pamatus.
Kad izveidoja biedrību, tās valdē bija pārstāvji no katras kāpņu telpas dzīvokļiem. Kopā sanākšanā mājas pagalmā tika spriests, ka varētu piesaistīt projektu naudu un kaut ko izdarīt, piemēram, salikt soliņus, ierīkot karoga mastu. Vienprātības nebija, jo, ja būs soliņi, kāds pie tiem piemēslos. Kad Girta runāja par renovāciju, nama iedzīvotāji pauda viedokli, ka labāk darīt pamazām, kaut ko sakārtot.
“Daži kaimiņi ir uzrunājuši, ka kaut ko vajadzētu padarīt. Pavasarī biju sasparojusies, atbalsta programma māju renovācijai ir atvērta. Pirmajā plānošanas periodā bija izdevīgāk, tagad vairs nav tāda atbalsta, bet tā tomēr ir nauda, kas nav jāmaksā pašiem. Lai gan zinām, ka vairāk šādas naudas nebūs, cilvēki nav morāli gatavi, daudziem arī nav ticības, ka visi solidāri maksās. Parādi ir lielākā problēma. Ja nav disciplīnas ar komunālajiem maksājumiem, tad kā būs ar kredītu,” pārdomās dalās biedrības valdes priekšsēdētāja un piebilst, ka vairāki mājas iedzīvotāji nav nokārtojuši dokumentāciju par dzīvokļa īpašumu Zemesgrāmatā.
“Jābūt cilvēkiem, kuri spēj pārliecināt citus, kuriem seko. Mums tas nav izdevies. Ir sajūta, ka vilciens jau ir sācis ripot, taču mēs nevis steidzamies tajā ielēkt, bet vēl domājam,” saka Girta Upena, atzīstot, ka var vien apbrīnot biedrības, kuras spēj apsaimniekot mājas, veikt renovāciju. “Ļoti bieži šādas biedrības vadīt uzņemas pensionāri, kuri dzīvo mājās, katru pazīst,” saka Girta Upena.
Komentāri