Cēsīs bērnudārza gaidītāju rindā ierakstīts vairāk nekā 500 mazo cēsnieku. Daudzi no viņiem pirmsskolas izglītības iestādi labprāt apmeklētu jau šoruden, taču tas nebūs iespējams. Jaunais bērnudārzs sāks darboties nākamā gada jūlijā. Tad 11 grupās zinības un rotaļas varēs apgūt 252 dažāda vecuma bērniņi. Vieta būs arī divgadniekiem, kuru vecākiem ir aktuāli atgriezties darba tirgū. Bet pašlaik vietu pirmsskolas iestādēs meklē pat 2005. gadā dzimušiem mazuļiem. Tas nozīmē, ka arī trīsgadnieku mammām ir jārēķinās – pilna darba slodze ir gandrīz neiespējama. Vai arī jāatrod krietna aukle.
“Druva” aptaujāja mammas un uzzināja, ka labas aukles stundas darbs maksājot vismaz latu vai pusotru. Matemātika vienkārša- apmēram desmit latu dienā. Ja mammai darbā jābūt katru darba dienu, tad par šo pakalpojumu jāatsakās vismaz no 200 latiem mēnesī. Kāda ir mammu darba alga, kāda tētu? Vai tik labu aukli kā Mēriju Popinsu no bērnībā lasītās pasaku grāmatas maz ģimenes var atļauties?
“Mana meitiņa kopš piecu mēnešu vecuma dzīvoja kopā ar aukli, jo nevarēju izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu. Esmu maza uzņēmuma vadītāja, nevarēju darba lietas nolikt malā. Bērns bija maziņš, un pa stundām skraidīju uz darbu un atpakaļ. Gāju vakaros, kad mazo pieskatīja vīrs. Izmisīgi meklēju aukli un atradu pašu labāko. Meitiņa kopā ar viņu jutās ļoti labi un dienu dienā bija kopā, līdz divarpus gadu vecumā sāka apmeklēt bērnudārzu. Man ļoti palaimējās, ka tikām dārziņā, bet zinu mammas, kurām ir vecāki bērni un nekā. Tas ir sarežģīti,” stāstīja Irīna Ruttule un piebilda, ka stāstam ir jau sešu gadu ilga vēsture, jo Nora ir izaugusi, bet joprojām vēlas satikties ar aukli, kas mācījusi dziedāt, gājusi pastaigās un samīļojusi, kad mazā bērna sirds to vēlējusies.
Cēsu rajona slimnīcā strādājošā vecmāte Iveta Reķe neslēpj, ka gadu gadiem viņa līdztekus valsts darbam piestrādājusi par aukli. Sākumā to darījusi pašas meita, tad arī Iveta likusi lietā zināšanas un sirdsdegsmi, palīdzot vienam, otram un trešajam bērniņam augt, kamēr vecāki strādā.
“Mani auklējamie bijuši pat tikai divas nedēļas veci. Ir dvīņi auklēti. Daži bērni auklēti īsāku laiku, bet Nora un Gustavs gadiem. Viņi joprojām ir manas ģimenes locekļi. Man nebija svarīgi, cik vecu bērniņu pieņemšu auklēšanai. Es vienkārši jutu – piekritīšu vai ne. Ļoti svarīga ir vecāku uzticēšanās, man tā tika dota.
Tagad saku – es vienmēr esmu kalpojusi cilvēkiem, man tas no Dieva ir dots. Un arī aukles darbs ir kalpošana- palīdzēšana, uzklausīšana, atbalstīšana, mācīšana un mīlēšana. Aukles darbu nedrīkst darīt naudas dēļ. Bērns ir jāmīl. Man bija pat tāds uzstādījums, mazliet ambiciozs, protams, – atdot bērnu vecākiem labāku nekā tas manās rokās nonācis,” vērtēja Iveta Reķe, taču par aukles darbu diemžēl runāja pagātnes formā, jo no darbiņa vismaz uz kādu laiku atteikusies.
“No jauna bērniņus auklēt tagad neņemu. Dzīve ļoti dzen uz priekšu, un man ir jāatrod arī brīdis sev. Aukles darbs ir atbildīgs. Tas nav tā – skaties, kā bērns spēlējas. Ir jācenšas viņu vest pretim labajam, runāties, rotaļāties,” sacīja Iveta, bet vaicāta – vai aukles šodien nav dārgs prieks, atteica: “Labai auklei ar savu darbu ir jānopelna alga, un man ir ļoti žēl, ka laba aukle strādā par santīmiem. Vecākiem ir jāieklausās bērnā, auklē un jāvērtē, vai un cik konkrētajam cilvēkam var maksāt. Bet laba aukle nevar būt lēta.”
Vairākas “Druvas” satiktās māmiņas, kuru lolojumi vēl zīdaiņa vecumā, visbiežāk teica – esam bērnudārza gaidītāju rindā. Kamēr tiek maksāts vecāku pabalstu, ir labi, ko darīšu pēc tam, kad bērns būs gadu vecs, vēl īsti nezinu . Varbūt varēšu doties darbā tad, kad mazais ies bērnudārzā, varbūt palīdzēs ome laukos. Varbūt meklēsim aukli, bet uzreiz sekoja piebilde – ja varēsim to atļauties. Un visbiežāk secinājums, ka labu aukli vispār grūti atrast un dārgi jāmaksā.
“Līdz diviem gadiņiem dzīvošu ar mazo pa māju. Tad mums būs vieta Jāņmuižas bērnudārzā. Nav jau izdevīgi iet darbā, bet visu naudu samaksāt auklei,” tā Roberta mamma Anete Zimele. Edžus mamma Svetlana Kurzemniece domā citādi, sakot, ka aukli algot būs izdevīgāk nekā par 30 latus lielo otrā gada valsts pabalstu knapināties: “Es caur pazīstamiem sarunāju auklīti, kas mazo pieskatīs par 70 santīmiem stundā. Man tas būs izdevīgi, jo auklīti vajadzēs divas, trīs dienas nedēļā. Svešu cilvēku gan negribētu ņemt, jo tiešām baidos bērniņu otram atstāt.”
Vairākas “Druvas” satiktās mammas runāja ne tikai par aukļu dārdzību, bet arī darba kvalitāti. Jaunās māmiņas sacīja, ka labai auklei atrastu līdzekļus, bet par pieskatīšanu vien negribas tērēties, tāpēc pašas būs kopā ar mazo.
“Kādreiz domāju, ka man gribēsies ātrāk darbā, bet tagad priecājos, ka redzu, kā bērns aug. Ar draugu izlēmām, ka dēls dārziņā ies no apmēram trīs gadu vecuma. Plānojam, lai tā varētu atļauties,” tā Trevisa mamma Ingrīda Siņicina, bet Renāra mamma Sandra Capare sacīja: “No malas aukli neņemšu, jo nevēlos bērnu uzticēt svešam. Kur ir kvalificētas aukles? Tā taču ir profesija, lai nav vien atsēdēšana ar bērnu, bet strādāšana.”
Jāpaskaidro, ka arī darbam bērnudārzos pašlaik meklē aukles, kurām darbs būtu sirds aicinājums. Un aukles Cēsīs varēs iegūt profesionālo augstāko izglītību. Šādas mācības piedāvā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola, un izglītības jomas speciālisti atzīst, ka pēc izglītotām auklēm būs liels pieprasījums.
Komentāri