14.jūnijā lija. “Asariņas birst,” sacīja cēsnieks Guntis Eglītis, satiekot vienaudžus, citus kādreiz Sibīrijā izsūtītos, pie piemiņas akmens dzelzceļa malā Cēsīs.
“Grūti runāt par šo dienu. Tā izputināja dzīvi, ģimeni izjauca. Izveda tēvu, māti, mani un brāli. Tēvs tā arī neatgriezās. Nesen dabūju redzēt papīrus, ka jūlijā aizvests uz Vjatlagu, nākamā gada maijā nošauts. Par to, ka bijis priekšniekos, biedrībās, ” “Druvai” pastāstīja cēsnieks Igors Vanadziņš un piebilda, ka visu mūžu dzīvojis ar zīmogu – izsūtītais.
Daudzviet rajonā šajā dienā atceres brīdī kopā sanāca politiski represētie. Sanāca, lai atgādinātu nākamajām paaudzēm, lai paši pabūtu kopā, pakavētos atmiņās, pārdzīvojumos un sāpēs.
Mācītājs Andris Krauliņš, uzrunājot atceres pasākuma dalībniekus, stāstīja par Jāzepu un viņa brāļiem. Arī viņš, pusauga zēns, tika aizvests no mājām, prom no tēva, no mātes, no ģimenes. Viņu piekāva, sita, mocīja. Bet viņš izturēja savu pārbaudījumu.
Jāzeps savos darbos baidījās no ļauna.
“Viņš piepildīja Dieva uzdevumu un dzīves ceļā vairījās no ļauna un darīja labu. Vai mūsu ticība nav tikai zināšanas, ka Dievs ir, vai mūsu ticība ir līdzīga Jāzepa ticībai, kura cenšas atsacīties no ļauna un darīt labu? Kad brāļi ieradās lūgt pārtiku, pazīdami Jāzepu, nokrita viņa priekšā ceļos, Jāzeps neizbaudīja pārākumu pār brāļiem, kuri darījuši ļaunu, Jāzepa sirdī ļaunuma un ienaida nebija. Jāzeps piedeva brāļiem, jo Bībelē Dievs saka: “Man pieder atriebšana.” Nevis mums
katram jāatdara ļauns ar ļaunu, atstāsim Dieva rokās spriest taisnīgo tiesu, neielaižot sirdī ļaunumu ne par pagātnes pāridarījumu, ne šodienas problēmām, paturēsim savu sirdi tīru, lai lietus nomazgā no visa ļauna, no ienaida, no skaudības, no nenovīdības, lai nomazgā mūs tīrus savā varenajā spēkā, lai mēs spētu piedot, mīlēt un ticēt. Tikai tad varēsim būvēt nākotni, ” sacīja mācītājs.
Cēsu domes priekšsēdētājs Gints Šķenders atklāja, ka šādos pasākumos allaž pārņem dažādas izjūtas. “Pārāk maz esam pratuši to vēsturi, kas saistās ar vecākiem un vecvecākiem, mācīt jaunatnei, lai viņi
saprastu, kas un kāpēc noticis. ” Vienmēr saku, ka latviešu tautai, kas ir maza, lielajā pasaules ratā jābūt gudrai, bet mācītājs Juris Rubenis, atklājot represijām veltīto konferenci, to pateica dziļāk – jābūt sirdī gudriem. Tas ir svarīgi laikā, kad tik daudz strīdamies. Arī 1941.gadā diemžēl it biežas bija reizes, kad viens kaimiņš otru nodeva un bija bargās izvešanas,” sacīja Gints Šķenders. Viņa teikto papildināja rajona padomes izpilddirektors Māris Niklass, kurš atgādināja, ka Kanādas valdība ir atvainojusies indiāņiem, Vācija – Izraēlai, Romas pāvests par inkvizīcijas nodarījumiem, bet Krievija, PSRS mantiniece, par padomju varas zvērībām ne. ” Un diez vai atvainosies, jo redzams, ka šī valsts savu nākotni būvē uz komunisma noziedzīgajiem pamatiem. Mūsu pienākums Austrumos un Rietumos atgādināt par dvēselēm, kuras iznīcinājuši
slepkavas,” sacīja Māris Niklass.
Pieminekļa pakājē Cēsīs dzelzceļa malā sagūla ziedi no pirmsjāņu pļavām. Bet Taurenē pie represijās cietušo piemiņas akmens dega svecītes un smaržoja vasara. Pēc piemiņas brīža taurenieši pulcējās pagasta muzejā, kur satiekas dažādu pagasta ļaužu likteņi.
Laimu Ziediņu – Kalniņu kopā ar māti, vecomāti un brāli arī izveda 14.jūnijā. Tēvu no ģimenes šķīra jau turpat mājā. Laima todien Taurenes muzejam nodeva mātes no maisa izšūtu lakatu, ar kuru apsegusies gāja uz skolu, vēlāk arī braukusi uz Tomskas universitāti. Mamma sev arī tādu izšuvusi un likusi galvā,
kad gājusi cilvēkos. Pirms lakata nodošanas muzejam Laima to vēlreiz uzlika uz pleciem… Atceres pasākumā piedalījās arī Vēsma un Igors Dimiti, kuri daudzus gadus dzīvojuši Austrālijā. Klausoties atmiņu stāstos par represijām, viņi uzdeva daudz jautājumu, jo, viņuprāt, gluži cilvēciski tik daudz kas ir neizprotams, arī tas, kā gadiem dzīvot līdzās nodevējam un izsūtītājam.
Jaunraunā, kur kādreiz bijis mūra šķūnis, piemiņas brīžos satiekas jaunraunieši, priekulieši. Te sācies čaklāko un labāko ļaužu ceļš svešumā.
Jaunpiebalgā dzelzceļa malā piemiņas akmens atgādina par izvestajiem, Raunā kapsētā pie pieminekļa allaž gulst ziedi tiem, kuri neatgriezās…
Ik gadu aizvien mazāk atceres pasākumos ir vīru un sievu sirmām galvām. Laiks steidzas. Bet atmiņu rūgtums, pārdzīvojuma rētas neizzūd. “Svešas varas represijas pret mūsu tautu – arī tā ir Latvijas vēsture. Arī tā jāmāca skolās, lai nākamās paaudzes zinātu par šiem notikumiem,” vairākkārt atceres pasākumos uzsvēra rajona politiski represēto biedrības priekšsēdētājs Antons Kalniņš.
Sestdien daudzās pamatskolās bija 9.klašu izlaidumi. Tie sākās ar piemiņas un klusuma brīdi. “Dievs, svētī Latviju!” vienoja pagātni ar nākotni…
Komentāri