”Nemaz negribētos, ka Dziesmu svētki beidzas,” saka tekstilmāksliniece Dagnija Kupče. Pirmdien viņa piedalījās pateicības sarīkojumā, kurā svētku rīkotāji bija saaicinājuši darba grupas. Dagnija strādāja tautas lietišķās mākslas izstādes ”Es vidū” iekārtošanā Dzelzceļa vēstures muzejā. Viņa kopā ar ”Vēverīšām” piedalījās arī gadatirgū Vērmanes dārzā un tautas tērpu konkursā, kur par nokomplektētiem 11 Piebalgas tautastērpiem un diviem arheoloģiskajiem ieguva īpašo balvu. Drīzumā iznāks disks un grāmata par tautas tērpu skati.
Iespaidu daudz, arī vērtējumu un secinājumu, gatavojoties nākamajiem Dziesmu svētkiem ”Vērmaņparka tirgu sākumā īpaši vērā neņēmām. Jāpiedalās ir, sēdēs un audīs. Bet tas izvērtās par tādu pieredzes skolu, var pat teikt – meistarklasi. Tautas tērpu grāmata bija līdzi, varēju rādīt un stāstīt. Daudzi ārzemnieki interesējās, svešatnes tautieši ne tikai skatījās, arī aptaustīja drēbi, pielaikoja saktiņas, vainadziņus, gribēja zināt, kā radīt tautas tērpu, cik ātri to var izdarīt, kā izvēlēties,” stāsta Dagnija un turpina: ”Ja 90.gadu sākumā tautieši gribēja mūs mācīt, no kādiem audumiem šūt tautastērpu, tagad viņi mācās no mums, vēlas autentisko. Sapratuši, kā attīstījusies tautas māksla, kā tās vērtības saglabātas. Viņi arī vairs negrib no balta, smalka Kanādas auduma šūt mēteļus. Ja Piebalgas krumpanais mētelis, tad lai tas ir austs, ne no uzvalka auduma. Daudzas kundzes sapirka linu zeķes, interesējās par brunčiem. Arī Krievijas latvietes, kam izgatavojām tērpus, ir lepnas par tiem. Tagad vēlas, lai vīriem arī ir tērpi.”
Pieredzējuši meistari var vien pateikt, kā pareizi nokomplektēt tautastērpu, bet izvēle jau paliek paša ziņā. Tā kāda kundze, kura ar lepnumu stāstījusi, ka viņai jau 72 gadi, neklausījusi klusam ieteikumam, ka viņai tomēr nevajadzētu likt galvā vainadziņu, bet aubi. ”Nē, es gribu vainadziņu Toronto Dziesmu svētkos,” uzstājusi tautiete.
Dziesmu svētku tautas tērpu skate ir lietišķās mākslas meistaru lielākais notikums, kam gatavojas vairākus gadus. Un stress kā jau pirms uzstāšanās.
”Tas bija ārprāts. 13 tautastērpos saģērbti cilvēki karstā zālē, katram vēl kaut ko vajag, vienam sakta pazudusi, otram zābaki neder. Jānis pienāk un saka: ”Nevaru nostāvēt, zābaks tā spiež!” Paskatos – katrs sava lieluma. Ar tādiem arī pa mēli nogāja,” atceras Dagnija un atklāj, ka tikai pēc skates, kārtojot tērpus, atklājusi – arī jaunieši pastalas sajaukuši, bet nesūdzējušies.
Dagnija skatē tērpus pieteica kategorijā – nokomplektētie, jo jostai, svārkiem, pastalām, brunčiem, lakatiem teju katram ir cits autors. ”Arheoloģiskajiem tērpiem riņķīšus vai blūzēm saktas neprotu izgatavot. Bet bija skatē dalībnieki, kuri nokomplektētos tērpus rādīja nominācijā – pašdarinātie tērpi. Tas nav gluži pareizi,” domās dalās audēja un turpina: ”Man nav īsti skaidrs par koru un deju kolektīvu tautas tērpiem. Kolektīvs piedalās skatē un dabū balvu. Arī Vidrižu deju kolektīvs. Bet tā tērpi lielākoties tapa ”Vēverīšās”. Tas nekur neparādās. Iznāk, ka tērpu radītājs ir deju kolektīvs, nevis audējas, šuvējas, adītājas, rotu meistari. Viņi ir tērpu valkātāji, viņi tos ir nopirkuši. Jācer, ka nākamajās skatēs kaut kas mainīsies.”
Dagnija Kupče pārliecinājusies, ka latvieši arī Jāņos, ģimenes svētkos, kāzās, arī izlaidumos labprāt uzvelk tautas tērpu. Valsts pārstāvji ārzemēs valsts svētkos pieņemšanās velk tautastērpu. Dagnija komplektējusi vairākus tērpus Latvijas pārstāvjiem Briselē.
Diemžēl ne visi prot valkāt tautas tērpu. Eksprezidente fotogrāfijās redzama ar cepurīti, kas uzlikta tā, ka redzama matu loka – tā neliek ne sievu cepuri, ne vainadziņu. Dažādi viedokļi izskanējuši par Valsts prezidenta tautas tērpu, kas manāmi bija ne pēc auguma darināts.
”Pirms atklāšanas koncerta man piezvanīja, ka no izstādes eksponātiem jāaizdod Ministru prezidentam Ivaram Godmanim piebaldzēna tērps. Mēģināju pārliecināt, ka tas viņam par mazu. Tomēr ar taksometru uz koncertu tika aizvests Latgaļu sievietes tērps no Ģūģeriem koncerta vadītājai. No rīta veda atkal uz izstādi. Estrādē Kristīne Zadovska izskatījās karaliski,” stāsta Dagnija un ar gandarījumu piebilst, ka vēlāk avīzē lasījusi labākās tautas tērpu speciālistes Marutas Grasmanes teikto, ka šos tērpus veidojis ļoti labs stilists. Dagnija atzīst, ka viņas nopelns ir precizitāte, bet to, kādam tērpam būt, izlemt palīdzēja arheoloģe Zigrīda Apala un vēsturniece Anna Zariņa.
”Tā dīvaini sanāk – gribam prezentēt Latviju, bet nav ko vilkt mugurā. Tāds pats haoss kā politikā, tāds attieksmē pret tautastērpu,” pikti saka Dagnija un piebilst, ka neizprot, kā var ienākt prātā, ka var iznomāt tautastērpu no izstādes ekspozīcijas. ”Ar tautas mākslas speciālistēm spriedām, ka laikus jāraksta projekts un jādarina tautas tērpi valdības vīriem, koncertu vadītājiem. Līdz nākamajiem svētkiem to var izdarīt,” saka Dagnija un uzsver, ka jau ir laiks koriem un deju kolektīviem sākt domāt par tautas tērpiem, lai pēdējā brīdī nebūtu jāsasteidz.
Komentāri