Svētceļojumi cauri gadsimtiem

Cēsu muzejā visas vasaras garumā apskatāma izstāde “Turp un atpakaļ. Livoniešu svētceļojumi viduslaiku Eiropā”.

Izstāde atceļojusi no Igau­nijas, kur tā pirms gada    bija skatāma Tallinā, Nigulistes baznīcā, pastāsta Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs Gundars Kalniņš. Runājot ar izstādes kuratoru, igauņu arheologu Erki Rusovu, radās doma, ka izstādi vajadzētu parādīt arī Latvijā.

E.Rusovs skaidrojis, ka Livonijā tāpat kā pārējā Eiropā svētceļojumi bija viduslaiku dzīves neatņemama sastāvdaļa. Livonijas svētceļotāji apmeklēja    tuvas un tālas svētvietas, bet cilvēki no citām zemēm nāca uz svētceļojumu centriem Livonijā. Viņi atstāja dažādas pēdas tā laika vietējā materiālajā kultūrā – no simboliem, kas izmantoti mākslā un uz ikdienas priekšmetiem, līdz svētceļnieku apģērbam un suvenīriem.

“Īpašais izstādē, ka pirmo reizi Latvijas un Igaunijas vēsturē šos priekšmetus varam skatīt kā veselu kopumu, nevis katru atsevišķi. Tallinā izrakumos ir iegūti 40 tūkstoši vienību, kas datētas ar 14.gadsimta otro pusi. Šie ieguvumi    saistās ar svētceļojumiem. Arī citur Livonijā, tajā skaitā Cēsīs, izrakumos    ir atrasti materiāli artefakti,” stāsta G.Kalniņš, bet E.Rusovs pauž pārliecību, ka    svētceļnieku kultūra, kas sakņojas personīgajā dievbijībā, bija daudz bagātāka, nekā tika uzskatīts iepriekš, minot tikai galamērķu skaitu un dažādas svētceļojumu prakses.

Izstādes atklāšanā Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pasniedzējs, Dr. hist. eccl. Andris Priede uzsvēra, ka izstāde ir veids, kā uzlabot cilvēku pašapziņu, un atgādināja, ka Latvijas iedzīvotāji ir daļa no Eiropas vēsturiskās kultūrtelpas.    “Tas nav tā, ka mēs būtu kaut kur izolēti dzīvojuši un nemitīgi šaustījuši sevi, ka nepazīstam Eiropas kultūras vērtības. Nē. Atbilstoši tam, ko teica Gēte, – Eiropa veidojās ceļā uz Santjago. Mūsu senči ir gājuši vairākus tūkstošus kilometru garo ceļu. Kā saka profesore Elizabete Taivāne, katrs svētceļojums ir ceļojums uz cilvēka sirdi.

Svētceļojumi kristīgajā tradīcijā ienāk no ebrejiem. Mācītājs Ivo Rode skaidroja, ka ceļš ir transformācija. Visi Svēto raksti vēsta par kādām transformācijām – vai nu pozitīvām, vai negatīvām. Pozitīvā gandrīz vienmēr saistās ar    fizisku pārvietošanos. Vai tas ir Jēzus ceļš uz Jeru­zalemi, vai ebreju 40 gadi tuksnesī, vai apustuļu ceļš uz sludināšanu, vai katra cilvēka ceļš cauri dzīvei – tas saistās ar transformāciju.   

A.Priede arī stāstīja, kā ģērbās svētceļnieki, ko ņēma līdzi ceļā, kādus suvenīrus veda mājās, kāda bija to vērtība un nozīme. Vi­duslaiku Livonijas veidošanās bija saistīta arī ar svētceļojumiem    jau kopš 12.gadsimta. Tā bija misionāru un krusta karotāju galamērķis. Kā liecina vēsture, simtiem svētceļnieku devās apskatīt jaunās svētvietas Jaunavai Ma­rijai veltītajā zemē Livonijā. Nozīmīgākais galamērķis bija Rīga. Viņi apmeklēja arī citas vietas.

Jēkaba ceļa asociācijas jeb Camino Latvia pārstāve Linda Straume atgādina, ka viduslaikos populārākais bija ceļš uz Spā­niju    Santjago de Kompostella, bet ir arī Romas ceļš, kas tāpat kā Jēkaba ceļš sākas Tallinā, ved cauri Latvijai, Lietuvai, Polijai, Čehijā  Jēkaba un Romas ceļš    sadalās. Viens aizvijas uz At­lantijas okeāna un Portugāles pusi, bet Romas ceļš turpinās tālāk uz dienvidiem.”Ko nozīmē būt ceļā. Vispirms pie sevis, kopā vienam ar otru, ar Dievu, kopā pieaugot viedumā un gudrībā. Visi esam svētceļnieki, jo ejam cauri dzīvei,” atgādina L.Strau­me.

Svētceļojumi nav tikai vakardiena. Arī mūsdienās cilvēki dodas svētceļojumos. Šodien svētceļojuma tradīcija var izpausties visneparastākajās formās. Ir tā sau­camie gandarītāji, kas pilnīgi visu nes uz pleciem un dodas bez jebkāda maršruta, kāds var iet pilnīgi basām kājām. Bet ir svētceļnieki, kuri brauc mašīnā. Viņiem līdzi ir kaķis būrītī, un viņi maltītei izvēlas labāko vietējo restorānu.  Tā ir katra cilvēka šodienas izvēle. Bet būtiskākais ir apzināties, ka tas cilvēku padarīs labāku,” skaidro A.Priede.   

Cēsu katoļu draudzes priesteris Bernards Kublinskis, daloties pārdomās, “Druvai” uzsvēra, ka ir nepieciešami skaidrojumi, kas bija, ko darīja svētceļnieki, viņu nozīme Eiropā. “Šodien laicīgais un garīgais nesadarbojas, baznīca mudina uz garīgo, cilvēks pasaulē skatās racionāli. Viņš meklē vidusceļu starp garīgo un laicīgo. Meklē līdzsvaru, bet to noturēt ir grūti. Sabiedrībā ir liels troksnis, tā orientēta uz laicīgo, konkurenci, izrādīšanos. Grūti ir orientēties savās domās. Un viņš    dodas ceļā ar savām domām, neaizbēgot no laicīgā. Satiek ceļā citus, redz, kā cilvēki dzīvo citur, redz Dieva doto dabas skaistumu. Kad esam krustcelēs, meklējam atbildes. Tās var rast ceļā,” teic priesteris.

Izstāde “Turp un atpakaļ. Livoniešu svētceļojumi viduslaiku Eiropā” paver līdz šim ne tik zināmu vēstures lappusi, tajā var rast atbildes uz daudziem jautājumiem.