Balti, cēli, apjūsmoti, lēni pa Mārsnēnu pagasta Startu ezeru peld divi gulbji. Dūjas, frukti, mīļumiņi, baltumiņi, baltie prinči- kā nu kurš vietējais viņus iesaucis, taču uzrunas pauž mīlestību un gādību, ieinteresētu attieksmi pret šiem cēlajiem radījumiem. Jau aptuveni desmit gadus gulbji apmetušies ezerā un apkārtnes iedzīvotājiem kļuvuši par neatņemamu dzīves sastāvdaļu.
Ik gadu pavasaris pienāk ar gaidām. ”Ap martu vai aprīli jau mēs, visi kaimiņi, biežāk lūkojamies ezerā un gaidām, kad gulbji atlidos. Tā kā būtu jau laiks, nodomāju un gaidu. Reiz gulbji ieradās ļoti agri, jau 4. martā, un tā bija kā dāvana man dzimšanas dienā,” stāsta Niedrāju māju saimniece Ilze Kvaste. Kad gaidītie ciemiņi beidzot ierodas, kāds no kaimiņiem jau steidz mīluļiem zāģēt āliņģi, kur padzerties, nomazgāties. Barot drīkst tikai līdz vasaras vidum, lai nekļūst par smagu un var aizlidot. Parasti dodam baltmaizi, tā putniem garšo vislabāk,” stāsta gulbju vērotāja.
Kopš apkārtējie ievērojuši, ka katru gadu atlido viens un tas pats pāris, visi sāka vairāk interesēties par putniem, Ilze sazinājusies ar vietējo ornitologu. Un viņa neaprobežojas ar interesi par gulbjiem vien, bet ir kļuvusi par īstu dabas vērotāju. Startu ezerā dzīvojot arī ūdensvistiņas, nirējpīles, arī bebru māja ir tuvumā – visi tiek novēroti, uzskaitīti un pēcāk informācija nodota ornitologam. Taču vislielākā interese ir par baltajiem prinčiem. “Viņi savā ziņā ir ļoti egocentriski dzīvnieki. Reiz, kad atpūsties no tālā lidojuma ezerā nolaidās vairāk nekā septiņdesmit gulbju, mūsu pāris bija ļoti neapmierināts un šņākdams centās tos aizbaidīt, taču ātri vien padevās vairākumam. Tomēr ikdienā viņi ir ezera saimnieki. Ja kāda pīle piepeld pārāk tuvu viņu ligzdai, tā tiek dzenāta pa visu ezeru. Tikai vienu gadu gulbji sadraudzējās ar kādu pīļu ģimeni un kopā nāca krastā, kopā ēda. Reiz, kad mazais pīlēns bija sapinies tīklos, gulbis to pamanīja un satraukts peldēja tam riņķī, līdz mēs ar vīru atpestījām nelaimē nonākušo.”
Gulbju uzticību cilvēki ieguvuši ar laiku. Aukstajos pavasaros kaimiņi barojuši putnus ar maizi, un tie pamazām kļuvuši drošāki, uzticīgāki. Tagad draudzība jau ir tik cieša, ka, ieraugot no rīta logā gaismu, gulbji nāk pagalmā pretī gardumu devējiem. Laipni sagaidīts tiek arī autoveikala busiņš ar dāsno pārdevēju. Dižciltīgi juzdamies, gulbji labprātāk ēd cilvēkam no rokas. Uz zemes mestie gabaliņi, gulbjuprāt, nav tie labākie. Ja, barojot prinčus, tiem pakutina dūnu spalviņas, tad tie skatoties ar izbrīnu un apmulsumu, taču neko neiebilstot. Tiesa, vietējie guvuši ne vienu vien zilumu vai knābienu, ja gulbjiem kas nav paticis. Taču putni uzticas šai ģimenei. To pierāda notikums, kad jaunais gulbis, satinies makšķerauklā, pilnā balsī kliedzis pēc palīdzības, arī putnu māte un tēvs ļoti satraukušies, bet putnēns zinājis, pie kā nākt. Izmeties krastā, pieskrējis putnu pazinējai pie kājām un ļāvis sevi atpestīt. Šis notikums Ilzi ļoti aizkustinājis. Jau labu laiku saimniece jūt pienākuma apziņu, ka ir jāparūpējas, jāgādā un nereti jāaizsargā mīluļi. Viņas senākā pieredzē ir gadījums, kad no ezera pazuda gulbis, iespējams, vainīgie bijuši malu mednieki. Kopš tā notikuma padsmit gadus gulbji neesot ligzdojuši Startu ezerā. Viņa uztraucas arī par šo pāri, “ka tik viņi neuzticas par daudz, ka tik neuzrodas kāds nelabvēlis” .
Šogad gulbji jau aizlidojuši, pāragri, tāpat kā pirms diviem gadiem. Laikam jau skumst par nepiedzimušajiem bērniņiem, jo visas astoņas olas bijušas tukšas. Taču ik pavasari jau desmit gadus tie atgriežas. Par gulbjiem varētu stāstīt vēl un vēl. Katram Startu ezera apkārtnes iedzīvotājam būtu ko teikt, jo par putniem rūpējas visi – palīdz, pabaro un uzrauga, katram ir savs piedzīvojums, savas atmiņas.
Komentāri