“Šogad vismaz ir ziema,” priecājas Ozolkalna slēpošanas trases saimnieks

“Lai gan ziema atnāca diezgan vēlu, šī nebūt nav sliktākā sezona slēpošanai. Vēl pirms pāris gadiem trasi izdevās atvērt tikai uz dažām nedēļām februāra izskaņā. Taču kopumā, ja skatās 20 gadu griezumā, globālā sasilšana ir jūtama,” Latvijas Radio raidījumā “Zināmais nezināmajā” pauda Ozolkalna slēpošanas trases īpašnieks Ģirts Kaļķis. Viņš piekrita “Druvai” pastāstīt mazliet vairāk par sevi un savu uzņēmējdarbību Cēsu pusē.

Tiekamies Rīgā, Ģirtam sākotnējo sarunas laiku pārceļot par stundu vēlāk, jo meitiņa Dora ir jāaizved no dārziņa uz dejošanu. Meita pie skaistā vārda tikusi, pateicoties Ģirta tēta iemīļotai dziesmai, kurā tāds minēts, un tagad opis dziesmu mēdzot uzdziedāt mazmeitai.

Ģirts dzimis Rīgā, audzis Ogres pusē. Mācījies viņš Rīgā. “Tolaik, kad būvēja trasi, dzīvoju Cēsīs,” atminas Ģirts. Viņš atzīst, ka Cēsu novads ir ļoti laba vieta uzņēmējdarbībai. Saru­nā viņš atgādina reiz skatītu Mārtiņa Ķibilda sižetu, kur uzsvērts, cik atšķirīgi pēc padomju laiku beigām Latvijā attīstījās Cēsis un Jūrmala, vienai vietai tūrisma potenciāls sākotnēji bija niecīgs, otrai milzīgs, bet gadu gaitā tās faktiski samainījās ar vietām. Ģirta paša pieredze Cē­su pusē esot visnotaļ pozitīva. “Cēsnieki ir malači,” teic uzņēmējs, atzīstot, ka viņam dažkārt esot žēl, ka pamatdarba dēļ tur neizdodoties būt biežāk. Cēsīs esot vieglāk un patīkamāk darboties uzņēmējdarbībā nekā pieminētajā Jūrmalā vai Rīgā, kur valda galvaspilsētas likumi un ambīcijas.

Darba dzīve Ģirtu aizvedusi atpakaļ uz Rīgu, kur viņš strādā uzņēmumā, kas darbojas ar metāla vairumtirdzniecību. “Kalns vairāk bija tāds hobijs, ko gribējās attīstīt. Ja tā godīgi, ap 2000. gadu es biju ļoti aizrāvies ar slēpošanu, un, kad dzīve piespēlēja iespēju izveidot slēpošanas trasi, likās, ka tā noteikti jāizmanto.” Ģirts gan pasmaida par domu, ka dzīvē jādara tas, kas patīk, jo, viņaprāt, pašam mīlēt slēpošanu un uzņemt trasē slēpot gribētājus tomēr esot divas dažādas lietas. Kalna īpašnieks atzīst: “Sieva dažkārt ir greizsirdīga uz manu hobijdarbu, jo tas paņem pārāk daudz gan laika, gan finanšu.”

Šogad gan neesot tik traki, jo ir ziema, bet pagājušais gads neesot bijis labs, jo īsti nebija ne ziemas, ne vasaras. Runājot par šo uzņēmējdarbības veidu, Ģirts Kaļķis pauž, ka izdzīvot var, ja atrod veidus, kā darboties visu gadu, ne tikai ziemās. Viņš teic: “Tad, ja ir ziema, forši, mēs sagatavojam trases un uzņemam slēpot gribētājus, ja nav, tad nekā. Pastāv, protams, iespēja, ka globālā sasilšana laikapstākļus pasaulē izmainīs tik ļoti, ka par tādu kalnu slēpošanu Latvijā būs vispār jāaizmirst.” Esot arī precedenti, kad trases Latvijā aizver, jo šim biznesam vajadzīgas subsīdijas no malas, trases prasa nepārtrauktus ieguldījumus.
“Tolaik, kad trasi atvēru, mums bija biznesa plāns, šķita, ka tas viss arī var daudz maz normāli darboties. Nav jau arī tik traki, ja vien ir ziema un trases var kādus mēnešus uzņemt slēpotājus. Pērnā sezona bija īpaši neveiksmīga šim biznesam, bet tagad ir sals, sniegs, tas dod cerības, un var ar smaidu uz lūpām iet uz priekšu.”

Atsaucoties uz Latvijas Radio raidījumā paša teikto, uzņēmējs apstiprina, ka tā patiešām izteikti esot: “Cilvēkam ir asociācijas ar to, ko viņš redz sev apkārt. Ja Rīgā redz, ka ārā ir ziema, cilvēkiem uzreiz šķiet – ir ziema, jābrauc slēpot, un tad kalnu gāž apkārt. Pašlaik rīdziniekam uzreiz prātā veidojas asociācija ar ziemas priekiem un viņš izvēlas braukt slēpot. Bet, ja, izejot no mājokļa, ziemu neredz un nejūt, šī asociācija neveidojas.” Uz­ņēmējs spriež, ka cilvēkiem darbojoties, apmēram divu nedēļu gara asociāciju atmiņa. “Dažkārt mums Vidzemē vēl var būt izcili sagatavotas trases, bet, ja cilvēks ir jau pieradis , ka nav ziemas sajūtas, viņš tam vairs nespēj noticēt.” Izmainīt šīs asociācijas un sajūtas īsti nevarot, pat pielietojot kādus papildu reklāmas paņēmienus. Ģirts spriež, ka, iespējams, tas lielā mērā ir arī veikalos, televīzijā un citur redzamā dēļ, jo tur piedāvājums ir jau pāris mēnešus uz priekšu. “Kad cilvēks vis­apkārt jau redz tulpes un pavasara ziedus, kāda tur vairs slēpošana,” viņš secina. Tad uz kalnu vēl turpinot braukt sportisti un īsti aizrautīgi slēpotāji, tomēr ar to nav pietiekami, lai būtu būtiski ieņēmumi. “Mums jau ir vajadzīgs tas svētdienas slēpotājs, ja tā var viņu nosaukt,” atzīst kalna īpašnieks, piebilstot, ka esot prieks skatīties tikpat labi uz maziem bērniem, ko ģimenes atved iepazīt ziemas aktivitātes, cik uz senioriem, kas turpina nodarboties ar šo vaļasprieku arī cienījamā vecumā.

“Ceru, ka arī man izdosies slēpot vēl ilgi,” savu vēlmi turpināt baudīt aizraušanos atklāj Ģirts Kaļķis, pastāstot, ka deviņdesmitajos ar draugu kompāniju bijis slēpot Ukrainā. “Uz­braucām kalnā pilnīgā miglā, apkārt neko nevarēja redzēt, nākamajā dienā spīdēja saule un likās, ka es tur nemaz nevarēšu nobraukt, bet, tā kā iepriekšējā dienā miglā biju to izdarījis, sajūta lika manīt, ka varu jau gan. Tā pamazām sāku mācīties to darīt arvien labāk un patiešām aizrāvos,” atmiņās dalās Ozol­kalna saimnieks, piebilstot, ka aizrāvies tik ļoti, ka netraucējuši nekādi pārbaudījumi. “Atceros – kājas dažkārt bija noberztas līdz asinīm, jo slaloma zābakus tolaik nemaz tik viegli nevarēja dabūt, man tie bija izmēru par mazu, bet tas nekavēja darboties,” atminas Ģirts. “Tā laikam ir aizrautība, kas ļauj turpināt to darīt, neraugoties uz sāpēm, kas jāpārcieš,” viņš atzīst, atceroties sākumu.