Līgatnes dabas takas ir Gaujas Nacionālajā parkā iekārtota teritorija, kurā plašos iežogojumos, izstaigājot kilometriem garas gājēju takas, var apskatīt meža dzīvniekus – stirnas, aļņus, briežus, lāčus, zaķus, lūšus un pat sumbru.
Kāpēc “Vēveru” māju pudura ļaudis sevi dēvē par laimīgajiem? Viņi cauri parkam mēdz doties uz pagasta centru kājām, dzīvniekus redz ne tikai otrpus, bet arī šaipus žogam.
“Silavēveru” saimnieks Antons Murāns stāsta, ka mājas, kurās ģimene pirms daudziem gadiem sākusi dzīvot, te stāvējušas vēl senāk. “Pirms simt gadiem, kad mājas cēla, te bija mežs, Gauja blakus un viensētas, no šī parka ne vēsts. Bet man prieks, ka jau vairāk nekā 30 gadus tieši uz Līgatni cilvēki brauc atpūsties. Tā tiešām ir atpūta pie dabas, un esmu novērojis, ka tādu regulāri izvēlas daudzas ģimenes. Ir viena ģimenīte, kuru staigājam pa parku redzu gandrīz katrā nedēļas nogalē. Viņiem nav lauku māju, vietas, kur aizbraukt prom no Rīgas, un viņi brauc uz Līgatni. Labi, ka ir tāda iespēja. Šos cilvēkus labi saprotu, jo pats uz Cēsīm braucu tikai atsevišķas lietas nokārtot, bet no Rīgas bēgu tikpat kā velns no krusta,” dalījās Antons Murāns un skaidroja, ka viss “Vēveru” māju puduris atrodas tā sauktajā zaļajā zonā – tas nozīmē, ka lauksaimnieciskā darbība nav ierobežota, bet kaut ko celt no jauna drīkst tikai uz vecajiem ēku pamatiem. Antons neatceras, ka pēdējos gados šo māju saimnieki būtu pat iecerējuši būvniecību. Vecās mājas nopirkuši rīdzinieki, siguldieši, kas var atļauties finansiāli, tās arī atjauno. Māju saimnieki strādā pilsētās, bet mežmalā uzelpo un krāj spēkus turpmākam skrējienam pa dzīvi.
“Te tikai vienam kaimiņam ir lopiņi. Tikai Vija slauc govis, pārējie ir atteikušies no saimniecībām. Man arī ir tikai suns un kaķis. Agrāk gan aru, gan ecēju. Bija citādāk, bet tagad lētāk sanāk nepieciešamo nopirkt veikalā,” dalījās Antons un noteica, ka nepareizo cilvēku esam satikuši, lai kopā jūsmotu par dzīvniekiem. Antons ir kaislīgs mednieks, kurš Kurzemes un Vidzemes mežos ne vienai vien stirnai vai mežacūkai esot dzīvību atņēmis, bet te ar meža dzīvniekiem labi sadzīvojot.
“Te ir skaista vieta – klusums un miers! Ja nāksiet līdzi, es vienu briežu mammu ar teļu jums parādīšu! Tepat mežmalā bērziņos vienmēr guļ. Neviens jau tos netraucē, un savvaļā tie tomēr ir spēcīgāki nekā parkā augušie,” tā Antons, kurš vārdu pa vārdam atklāja, ka strādājot Līgatnes dabas takās par šoferi. Viņš pievedot visiem dzīvniekiem ēdamo un pats smējās, ka apsaimniekojot Eiropas līdzekļus, jo viņa pārziņā ir meža pļavas, grāvmalas, kas jāizpļauj, lai parka teritorija būtu sakopta ne tikai Līgatnē, arī Lielstraupē, Mores pusē un līdz pat Valmieras pievārtei.
Komentāri