Bērnus, kuri dažādu iemeslu dēļ nonākuši krīzes situācijā un uz laiku jāizņem no ģimenes, ierasti ievieto kādā no institūcijām, kas nodrošina īslaicīgāku vai ilglaicīgāku aprūpi. Bet pašreizējos ekonomiskos apstākļos iezīmējas negatīva tendence – pašvaldības, kurām par sociālo pakalpojumu ar iestādi jānorēķinās, izvēlas lētāko pakalpojuma sniedzēju. Tagad ierasti tās ir audžuģimenes. Ja šāda aprūpe nav iespējama, jo audžuģimeņu, kā zināms, trūkst, seko valsts apmaksātas internātskolas, speciālās vai sanatoriju tipa skolas. Bērnu namu skaits ir sarucis. Pērn tika slēgts arī mūsu rajonā ilgus gadus strādājušais bērnu nams “Gaujaslīči.” Darbojas bērnu rehabilitācijas iestāde “Riekšaviņa” Zosēnos un Liepas pagasta Skangaļos – Pestīšanas armijas bērnu atbalsta un sociālās aprūpes centrs – internāts.
Pērnajā gadā centrā palīdzēts 24 bērniem, pašlaik tajā mitinās un iestādi par savām mājām sauc vien 13 bērni, astoņi no viņiem likvidēto “Gaujaslīču” audzēkņi.
Kāpēc Skangaļos ir vismaz desmit brīvas vietas? Vai uzlabojas situācija ģimenēs un sociālie pakalpojumi nav nepieciešami? “Druva” sarunājās ar reliģiskās organizācijas “Pestīšanas armija” Skangaļu muižas direktoru Modri Jankovski un Skangaļu bērnu atbalsta un sociālās aprūpes centra – internāta vadītāju Leldu Ivulāni.
Nauda diktē noteikumus
Jau gandrīz divus gadus iestāde darbojas kā sociālā pakalpojuma sniedzēji. Tas nozīmē, ka Skangaļu darbu kontrolē Labklājības ministrijas sociālo pakalpojumu pārvalde. Tas nozīmē, ka agrākais finansēšanas modelis nedarbojas. Skangaļu muižas pirmajos darbības gados Pestīšanas armija, pildot savu misiju, kāda tā organizācijai ir 112 pasaules valstīs – palīdzēt ģimenēm ar bērniem, atkarīgajiem, bezpajumtniekiem – , nodarbojās vien ar labdarību. Tagad, kad bērnu aprūpe jānodrošina patstāvīgi, jāpilda bāriņtiesu nolēmumi par katru bērnu un ģimeni, Skangaļi izvēlējušies modeli un pauduši vēlmi sadarboties ar pašvaldībām, proti, apmēram pusi no izmaksām, ko veido bērna dzīvošana, audzināšana, izglītošana un izklaidēšana institūcijā, sedz tā pašvaldība, kurā dzīvojis bērniņš, kurš mitis sociāli neaizsargātā, bieži nelabvēlīgā ģimenē, otru izmaksu daļu joprojām apmaksā ziedojumi, ko Skangaļi saņem no Zviedrijas. Jāpaskaidro, ka tieši Zviedrijas Pestīšanas armijas pārziņā ir saprast un nodrošināt organizācijas vajadzības Latvijā un kontrolēt paveikto.
“Bērnu uzturēšanās valsts iestādēs pašvaldībām izmaksā krietni dārgāk nekā pie mums. Kad Skangaļos bija 24 bērni, tad izmaksas svārstījās ap 470 latiem mēnesī par katru. Pašvaldības maksāja apmēram pusi summas. Par bērniem, kuri bija no sociālā riska ģimenēm, bet periodiski, vismaz nedēļas nogalēs varēja braukt pie savas ģimenes, pašvaldībām bija jāmaksā lētāk – ap 150 latiem mēnesī. Ja godīgi, tad mēs nezinām, kāpēc vietas ir tukšas,” stāstīja Skangaļu muižas direktors Modris Jankovskis, bet piebilda, ka godīgi vērtējot situāciju, Skangaļiem kā sociālā pakalpojuma sniedzējiem nav svarīga kvantitāte, bet darba kvalitāte. Viņu speciālisti arī sadarbojas ar ģimenēm, kuru bērni ievietoti šajā institūcijā, un uzsver profilakses nozīmi sociālajā darbā.
“Pagājušajā gadā mums bija ļoti daudz bērnu no sociālā riska ģimenēm, jo pašvaldībās bija izvērtējuši, ka, domājot par bērna interesēm, ir vērtīgāk uz kādu laiku bērnu ievietot pie mums un strādāt ar vecākiem atsevišķi, lai mudinātu viņos motivāciju – atrast darbu, uzlabot sadzīves apstākļus. Tagad ir negatīva tendence – nevis interesēties, ko pakalpojuma sniedzējs piedāvā bērnam, bet meklēt lētāko pakalpojuma cenu. Un lētākais pakalpojums ir audžuģimenēs,” izvērtēja Modris Jankovskis. Direktors gan piebilda, ka nedrīkst zemu vērtēt audžuģimeņu darbu un
šādu sistēmu, jo bērna iespēja dzīvot ģimenē ir vērtīgāka par laiku institūcijā, bet kā pašvaldību bezatbildību var minēt faktu – vairāki bērni no audžuģimenēm tiek atgriezti atpakaļ iestādēs, jo audžuģimenes pieredzes trūkuma dēļ nespēj tikt galā ar pusaudžiem, kuriem ir uzvedības, bieži arī psiholoģiskas dabas traucējumi un mācīšanās grūtības.
Un zīmīgi skaitļi – apmēram gada laikā Skangaļos Cēsu rajona policija, nepilngadīgo inspekcijas darbinieki, sociālo pakalpojumu un palīdzības aģentūras speciālisti ievietojuši tikai četrus bērnus. Vai skaitļi ir realitātes spogulis? Īpaši situācijā, kad tiek atzīts: ”Pastāv spēle ar bērniem naudas dēļ. Politiķi arī spēlējas – ar visu sabiedrību. Ar Latvijas tautu. Ekonomiskā situācija ir novedusi pie tā, ka sociālā riska ģimeņu kļūst arvien vairāk. Vecāki nevis bērniem grib sliktu, bet esot bez darba, pārliecības, depresīvā noskaņojumā, pieaugušie nonāk situācijā, kad pār mēru tiek lietots alkohols un vairs nespēj par bērniem rūpēties. Vai var labāk izdarīt preventīvo darbu? Es nezinu. Domāju, ka situācija pasliktināsies un visvairāk cietīs mazgadīgi bērni,” tā Skangaļu bērnu atbalsta un sociālās aprūpes centra – internāta vadītāja Lelda Ivulāne.
Sociālā pakalpojuma saturs
Skangaļos ir mēģināts bērnu dzīvošanu pietuvināt videi, kāda tā ir mājās, un attiecībām, kādas pastāv ģimenē – ir kopīgi darbi, atpūtas brīži, sarunas. Ir izbraukumi, pasākumi un vārda un dzimšanas dienu svinības.
“Mēs cenšamies bērniem dot to, kas, iespējams, viņiem jau vairākus gadus ir trūcis. Svarīgi, lai bērni jūt, ka ir mīlēti, ka par viņiem interesējas un šeit ir vieta, kur viņi var justies droši,” vērtēja Lelda Ivulāne un piebilda, ka bērni saņem speciālistu, psihologa konsultācijas, ja nepieciešams, arī medicīnisko aprūpi, apmeklē skolu, ir aprūpēti un interesanti pavada laiku, kad atgriežas mājā. Uz jautājumu – vai jūtaties vietējā sabiedrībā mīlēti vai nemīlēti, tiešas atbildes nebija, bet no viedokļa paušanas iestādes vadītāji neatteicās.
“Man liekas, ka dažiem pastāv stereotips, kad izdzird Pestīšanas armijas vārdu. Ir dzirdēts – kas tie par pesteļiem? Tā ir nezināšana par mūsu darbu. Otrs lūzuma brīdis – bijām labdarības organizācija, kurā visu varēja saņemt par brīvu, ja jāmaksā, ir neizpratne,” uzsvēra Modris Jankovskis, bet Lelda Ivulāne, kura Skangaļos strādā jau ilgu laiku, noliedza neoficiāli izskanējušās runas, ka ne visai sekmīga izvēle ir bērnu aprūpes centra un viesu istabu atrašanās, lai arī plašā, bet tomēr kopīgā teritorijā. Skangaļos neviens Pestīšanas armijas pārstāvis, kurš kādreiz viesiem atvēlētajās istabās arī nakšņojis, nelietojot alkoholu, jo tas aizliegts Pestīšanas armijas kārtības noteikumos un neesot arī citādas uzdzīves. Jautāta, cik dziļa ir kristietības nozīme bērnu audzināšanā, Lelda skaidroja: “Pestīšanas armijas pamatnostādnēs ir ierakstīts – sniegt sociālo palīdzību. Mēs bērniem mācām lojalitāti un cieņu pret kristīgām vērtībām, bet viņiem neviens neliek mācīties kristietību. Bērniem, kas vēlas, nodrošinām iespēju doties uz svētdienas skolu Cēsīs pie sv. Jāņa draudzes.”
Redz sekas un cēloņus
Skangaļu kolektīvs neslēpj, ka, nodrošinot sociālo pakalpojumu bērniem, kuri bērnību, pusaudžu vecumu vadījuši bērnu namā, ir jāuzzina, kas viņiem bijis jāpārdzīvo. Gluži tikpat sāpīgi ir stāsti, kad centrā tiek nogādāts bērns krīzes situācijā.
“Tas, ko mēs uzreiz redzam, ir sekas, mēs cenšamies tikt līdz cēlonim, un visbiežāk tā ir novēlota palīdzība ģimenēm. Gribu teikt – no valsts puses, jo nav atbalsta ģimenēm. Problēmas ir vecāku dzīvē. Arī alkoholisms nerodas tāpat vien. Pietrūkst līdzekļu arī ģimeņu sociālajai, psiholoģiskajai rehabilitācijai. Tagad klausos jaunāko – valstī veiks pētījumu, kā mammas iztiek ar mazajiem bērnu pabalstiem. Smieklīgi un skumji. Pētīs, tērēs līdzekļus, bet pabalstus nepaaugstinās. Pa kuru laiku vecāki mīl savus bērnus, pa darbiem skriedami? Bērniem vajag vecākus, abus vecākus, nevis, lai kāds no viņiem ir prom Īrijā. Vecākus valstī nevar piespiest ārstēties no alkoholisma, jo – ja piespiedu kārtā, tad tas ir cilvēktiesību pārkāpums. Pie mums pārsvarā dzīvo – nedēļas, pusgadu, gadu – bez vecāku aprūpes vai gādības palikuši bērni. Daži vecāki dzīvo desmit, divdesmit kilometru attālumā no Skangaļiem. Esam tik demokrātiska valsts, bet kas tajā notiek ar vērtībām?” tieši izskanēja Leldas Ivulānes jautājums.
Komentāri