Laima Maļinovska un Ilze Vozņesenska Inešu pagasta “Kalna Kauguļos” ikdienā tiek galā ar vīru un sievu darbiem.
Saimniecība netiek sašaurināta, bet paplašināta, lai arī piena iepirkuma cena ir tik zema, ka saimnieces saka – neizdevīgi. Un uzreiz iebilst – kāpēc tā mūsu valstī notiek? Ko laukos lai cilvēks dara, ja darba nav, tad lopus var audzēt. Kāpēc to neatbalsta?
Vēl no malas liktos, ka dubultā smagi, jo “Kalna Kauguļos” saimnieko tikai sievietes. Laima, viņas meita Ilze, kad nav jāmācās Rīgā, piepalīdz Ilzes meita Sintija, un lopiņus dodas apkopt pat mazā Ilzes audžumeita Dagnija. Kūtī ir desmit slaucamas govis, teles, sivēnmāte. Un sievietes apstrādā vismaz 25 hektārus zemes.
“Mēs ar visu tiekam galā. Es nevaru dzīvot, ja nekāpju traktorā. Man sirds palecas, kad varu art, kultivēt. Zālāju un vīķus ar rokām esmu iesējusi. Kā? Spainītis rokā un lauks jānostaigā. Siena laikā zāli nopļauju, tad meita brauc un savālo,” dalījās Laima Maļinovska un, it kā apstiprinot, ka pašai un meitām nekas nav par grūtu, runādama darbu neizlaida no rokām. Tajā brīdī gana aktuāla bija karbonāžu klapēšana, jo ciemos ietrāpījām tieši Ilzes dzimšanas dienā.
“Vienīgais, par ko nākas maksāt – skābbarības ruļļu ietīšana, pārējo tehniku esam pašas sapirkušas. Izlejam vircu uz lauka, lai aug zāles masa, tad arī ir ko tīt, jo citādi sausā laikā zāle tā izkalst. Un kur gan redzēts, ka tagad laukos vēl ņemas ar bietēm? Bet es saku, ka tā ir manta. Govīm garšo kā lapas, tā saknes. Un kas ir ravēšana. Protams, ka no malas nesaprot, kad saku – uz ravēšanu eju kā uz pikniku,” sprieda Ilze Vozņesenska, bet viņas mamma Laima piebilda: “Laukos daudz labāk klātos, ja cilvēki tā nečīkstētu. Nu, maz maksā par to pašu pienu, bet var taču atrast, kurš samaksās vairāk. Mēs agrāk devām Smiltenes kombinātam, tagad ved uz Drustiem, un tā ir cita lieta. Laukos visu var izaudzēt – lopiem un pašiem. Kartupeļi, bietes padodas.”
Saimnieces zina, ka inflācija apēd sīkus un lielākus ienākumus. Tikko pirkušas lopiem kombikormu un apjukušas par straujo cenu lēcienu.
“Sivēniem vēl nav divi mēneši, tagad pats labākais jābaro, lai aug kārtīgi žiperi. Mēs vēl prom nedodam, kaut zinu, ka pašas reiz nopirkām sīkus, tievus kā sloksnītes. Man tomēr liekas, ja otram dod, tad jādod laba manta,” tā Ilze un silītē rukšķētājiem iebēra gan kombinēto barību, gan uzpilināja pienu.
“Es ne par ko šo dzīvi negribētu mainīt. Ja nestrādāju laukā vai kūtī, tad man ir temperatūra. Un ikdienā taču ir viegli. Siena laikā, tad viens darbs krīt uz otra, bet vienalga taču padarām. Piena nauda ir mūsu vienīgie ienākumi, ja vairāk samaksātu un valsts lauciniekus atbalstītu, tad nevajadzētu kreņķēties. Bija jau brīdis, kad likvidējām saimniecību, palikām ar vienu govi. Abas ar mammu aizgājām algotu darbu darīt, bet neizturējām. Gada laikā atkal tikām pie kārtīgas saimniecības. Tagad arī māju esmu izremontējusi. Man nekad nav miera. Pati liku
starpsienas, flīzēju, tapetes līmēju. Man vienu reizi vajag redzēt un zinu, kā darāms,” sacīja Ilze, bet Laima piebilda, ka laiku visam var atrast. Viņa dejo Inešu pagasta pašdarbības kolektīvā “Drostaliņas” un koncertējot apskata Latviju, bet Ilze nesūdzas, ja kopā ar meitām kaut reizi divos gados var aizbraukt līdz jūrai. Sintija izmācīšoties tirdzniecības darbinieku tehnikumā un pašlaik saka, ka darbu meklēs pilsētā. Kā patiesībā būs, to rādīs laiks, bet Ilze un Laima spriež, ka vienu rītu būs jāaizskrien līdz Madonai, lai nopirktu remontdarbiem nepieciešamo un huskvarnas eļļu, jo kūtī vismaz pāris govju lečkas jāsalabo.
Vēl nedēļas nogalē jāiet pie kaimiņiem ciemoties. Esot jauna tradīcija – pasēdēšana pie grila, lai nevienam nešķistu, ka laukos dzīve tiek aprakta.
Komentāri