Vecpiebalgas pagasta Brektos “Ošupu” mājās Jāņu sieru sien jau vairākās paaudzēs. Svētku siera recepte tiek nodota no saimnieces saimniecei.
“Ošupos” ik gadu notiek jautra līgošana, jo tur saimnieko īsta latviešu Līgo svētku ģimene – Līga un Jānis Cimdiņi, kuriem saimniecībā cītīgi palīdz dēli Toms un Edžus. Šī saimniecība Brektos ir palikusi vienīgā, kas vēl joprojām pārdod pienu. Slaukumu no vienas gotiņas ik pārdienu savāc piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība “Drusti”, kas piena analīzēs nemitīgi atrod kādu vainu. “Mazajiem piensaimniekiem visu laiku kaut ko atklāj. No vienas un tās pašas govs piena uz laboratoriju nosūtot vairākas pudelītes, atbildē par katru paraugu saņemam pilnīgi atšķirīgas analīzes. Kā tā var būt? Vai tiešām mēs ejam uz iznīcību? Izmantojam Eiropas naudu, izstrādājot pārstrukturizācijas projektu. Šogad iegūtie 1000 eiro tiks izmantoti kūts remontam. Uz standartu sasniegšanu negājām, jo redzam, kā apkārtējie strādā un cenšas no visas sirds, bet rezultāta nav,” stāsta saimnieki.
“Ošupu” ganāmpulkā ir divi teļi un trīs govis, no kurām divas nāks slaucamas uz Jāņiem. Pavisam nesen saimniecība bija lielāka – dažādu apstākļu dēļ Cimdiņi bija spiesti no divām govī atteikties. Līga skumji stāsta: “Ja tā turpināsies, augustā mūsu slaukumu vairs neņems. Atklāti to nesaka, vien uzmundrina – cīnieties, būs labi! Esmu sapratusi, ar lopiem vien neko nepavilksim. Mežs un darbs Vecpiebalgas psihoneiroloģiskajā slimnīcā ir liels atbalsts saimniecībai. Desmit gadus abi kopā nodarbojamies ar lopkopību, tagad apsveram, vai nevajadzētu vien audzēt teļus pārdošanai.”
Šogad pie Līgas un Jāņa svētki tiks pavadīti pēc vecām tradīcijām – būs siera siešana, alus dzeršana, dziedāšana pie ugunskura, līgotāju gaidīšana līdz pat rītausmai. Saimniece atzīst, ka Jāņi bez siera nav svētki: “Galvenais ir siers un alus, pārējais var būt vai nebūt. Maza būdama, skatījos, kā māte taisa kazas sieru. Tagad pati, recepti ieguvusi no vīramātes, jau 14 gadus uz Jāņiem sienu tradicionālo ķimeņu sieru no govs piena. Lai būtu garšīgs un labi griežams siers, tas jātaisa nedēļu iepriekš – piens jāizcentrē, jāsaraudzē, jāiztaisa biezpiens. Pēc pāris dienām biezpienu vēlreiz uzkarsēju. Tad lieku katliņā, pielieku olas, ķimenes, sāli. Mīcu apaļu, lieku marlītē, tad bļodā un virsū slogu, lai stāv līdz svētku vakaram. Jāņa bērni, atnākuši mūs aplīgot, sieru vien ēd. Tas priecē. Šogad gribu izmēģināt jaunu recepti ar citronskābi.” Saimniece, kas uz Jāņiem pagatavo divus lielus siera rituļus, atzīst, ka dzīvo tālu no pilsētas. Ja būtu tuvāk, varētu apsvērt domu par siera un citu piena produktu pārdošanu tirgū.
Arī saimnieks Jānis atzīst, ka saimniekošanai laukos vairs neredz perspektīvu. Tomēr govis pašu vajadzībām vajag turēt, jo pašu sagatavotie piena produkti ir garšīgāki un vērtīgāki nekā veikalā pirktie: “Veikalā pirktais un mājas siers ir pilnīgi dažādi produkti. Kas zina, kas rūpnieciski ražotajam sieram pievienots! Ķimeņu siers, manuprāt, ir visgaršīgākais. Līga to prot sasiet lielisku . Man kā Jānim vajadzētu brūvēt alu, bet nedzeru daudz, miežus arī neaudzējam, tādēļ, cik vajag, tik nopērkam. Atceros, ka tēvs no miežiem un māte no iesala un medus gan alu darīja. Bet nav jau vairs tie laiki.”
Pie Līgas un Jāņa Zāļu vakarā nāk daudz līgotāju, tomēr ar katru gadu jāņubērnu skaits kļūst mazāks. Saimnieki smej – inflācija laikam pat Jāņos nomoka cilvēkus.
Komentāri