Pavasaris pamodinājis ne tikai dārzus, arī to kopējus. Jau pārskatīti sēklu krājumi, cītīgākie  pārbaudījuši arī dīdzību. Sēklas pašu vāktas, saglabātas, zināms, kas izaugs.

Kultūraugi gadsimtu gaitā ir mainījušies, daudzi arī zuduši. Tie, ko audzējam paaudzēs, ir vērtīgs mantojums, kas jāsaglabā.

“Par mantotiem kultūraugiem uzskatāmi tādi, kas ilgstošā laika periodā (vismaz 30 gadus jeb vienu paaudzi) tiek audzēti vai ataudzēti noteiktā teritorijā, saimniecībā, dzimtā vai ģimenē,” stāsta    Latvijas Permakultūras biedrības mantoto kultūraugu un sēklu lolotāju kustības pārstāve Daina Mūrniece.

To audzēšana ir nemateriālais mantojums, ko nevar atdalīt no ikdienas dzīves, kas balstās pieredzē. Mantojums var pastāvēt, kamēr ir svarīgs šodien un tiek nodots tālāk. UNESCO par nemateriālo kultūras mantojumu atzīst “paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī ar tiem saistītus instrumentus, priekšmetus, artefaktus un kultūrtelpas, ko kopienas, grupas un dažos gadījumos arī indivīdi atzīst par sava kultūras mantojuma daļu”.

Mantojums neapšaubāmi saistās ar kopienu un pārmantošanu. Gadu desmitus no pašu vāktām sēklām dārzā audzētais ir īpašs mantojums, zūdošā saglabāts. Ja saimniecībā ir aitas, cūkas vai zirgi, kas pieder vietējām apdraudētajām šķirnēm, var saņemt valsts atbalstu to saglabāšanai un attīstībai. Mantoto kultūraugu nākotne ir entuziastu rokās, viņi lolo senās šķirnes.

Vienmēr pašu vāktas sēklas

Latvijā pēdējos gados Latvijas Permakultūras biedrības Mantotā kultūrauga un sēklu lolotāju kustība sadarbībā ar bibliotēkām aicina uz pašu vākto sēklu un audzēto augu maiņu. Maiņas tīklam pievienojusies Līgatnes pilsēta, Priekuļu un Mārsnēnu bibliotēka.

Līgatnieši ir čakli mazdārziņu kopēji. “Kaimiņi katru pavasari dalās ar sēklām. Rudenī jau vienmēr ievāc vairāk,” pastāsta Vija Meņģele. Viņai daudz dažādu ķirbju sēklu, pērn bijusi laba raža, savākusi no ogām, kas vislabāk garšo un izaug lielas. Vija atzīst, ka ķirbji saziedas un ne vienmēr nākamajā gadā būs tādi paši, bet tomēr tie ir pašas audzēti. “Kāpēc man jāpērk sēklas, ja tās ir manā dārzā. Arī kāršu pupas vienmēr izaug,” stāsta līgatniete un kaimiņiem piedāvā arī kādu skaistu graud­zāli, kas gadiem aug dobē.

“Sēklā ir saglabājusies informācija par augšanas apstākļiem. Dārzā šķirnes var sakrustoties, un rodas jaunas, tā gadu gaitā izveidojas tautas selekcionēti augi, dārzeņi. Tie ir izturīgāki pret konkrētās vietas apstākļiem, pielāgojušies augsnei, veselīgāki. Liepājā un Alūksnē apstākļi atšķiras un atšķiras arī vienu un to pašu šķirņu dārzeņu, augļu garša. Tie, kas ilgstoši ataudzēti, no kuriem atlasīti labākie īpatņi, kas izturīgi gan pret vēlām pavasara salnām, agriem rudeņiem, klimata pārmaiņām, kā arī pret slimībām un kaitēkļiem, pielāgojas dažādajām pārmaiņām. Tāpēc tie kā vērtība jālolo – jāaudzē, jāvāc sēklas un ar tām jādalās,” atgādina D. Mūrniece un uzsver, ka ļoti svarīgi ir dalīties. Iemesls tam arī gluži praktisks – ja pašam neizdosies sēklas savākt, varēs dabūt no kaimiņa. Diemžēl pēdējās desmitgadēs izzūd un aizvien retāk var atrast, piemēram, vasaras ķiplokus, ģimenes sīpolus.   

Līgatniete Inga Mauraga uzsver, ka vairākus gadus mēģinājusi izaudzēt ģimenes sīpolus no veikalā pirkta stādmateriāla, bet nekas prātīgs nav izaudzis. “Šodien tiku pie zemajām sviesta pupiņām, dažādu krāsu ozolītes sēklām un arī sierāboliņa sēklām. Pirms gadiem Lietuvā nopirku sierāboliņu, bet neizdevās saglabāt,” atklāj mazdārziņa saimniece, sēklu maiņas punkta apmeklētāja.

Ivars Krieviņš ir tomātu kolekcionārs. Ik vasaru viņa siltumnīcā aug vairāki desmiti šķirņu. “Audzēju tikai tos, kas pašam un ģimenei garšo. Cūku pupas, zirņi, pupiņas tikai paša vāktas, neatceros, ka būtu pircis sēklas. Cūku pupas audzēju dažādās vietās. Ja vienā vagā maza raža, citā liela,” pieredzē dalās I. Krieviņš.

D. Mūrniece pastāsta, ka Latvija ir viena no retajām valstīm, kur kolekcionāri drīkst tirgot nereģistrētu šķirņu sēklas. Tā tās aiziet tautā, un bieži vien aizmirstas nosaukums, kā tad īsti tos tomātus, pupiņas, gurķus vai burkānus sauca. Tad vienkāršības un skaidrības labad tos nodēvē sēklu devēja vārdā – Guntas gurķi, Ainas pupiņas vai Kārļa tomāti. Nosauku­mam nav nozīmes, būtiskākais, ka tie tiek audzēti un priecē ar ražu.

Jāaudzē, lai saglabātu

“Slow Food” starptautiskās kustības mērķis ir saglabāt atšķirīgo katrā tautā, rūpēties, lai godā tiktu turēti seni amati, lai tiktu audzētas vietējai augsnei piemērotas augu un dzīvnieku šķirnes, lai tiktu saglabāta augu un sugu daudzveidība.

“Daudz kas pazūd, nezinu, kam par to vajadzētu rūpēties. Zinātnieki to saprot, bet vajag zemniekus visā Latvijā, kuri audzē vecās šķirnes,” saka biedrības “Slow Food Straupe” valdes priekšsēdētāja Astrīde Rozīte un atgādina, ka kustības uzmanības lokā vienmēr bijusi bioloģiskā daudzveidība, tās saglabāšana.

Pirms pieciem gadiem biedrība ar starptautiskās organizācijas finansiālu atbalstu sabiedrību iepazīstināja ar kāļu šķirni ‘Ābolu dzeltenie’. Dr. Agr. Līga Lepse bija izpētījusi, ka pagājušā gadsimta 40. gados kālis bijis iecienīts laucinieku ēdiens. Gadsimtiem tautas selekcijas ceļā bija iegūts vērtīgs un garšīgs Latvijā izveidojies savs kālis.  Pūres Dārzkopības pētījumu centrā zinātnieki sēklas bija saglabājuši.      

Priekulietes Ilga Cābule un Aija Gobiņa 2021. gada pavasarī no zinātniekiem saņēma šķipsniņu astoņus gadus vecu ‘Ābolu dzelteno’ kāļu sēklu.  Otrajā rudenī tika iegūtas sēklas.

Kāļus degustēja pavāri, novērtēja kā garšīgus, iekļāva ēdienkartēs.

“Saprotams, zemniekam vajag lielāku un ātrāku ražu, entuziasti saglabā vecās šķirnes,” atgādina A. Rozīte. Biedrība arī vērš uzmanību uz skābajiem ķiršiem, kas pamazām pazūd no dārziem, jo tiek stādīti saldāki, kas labāk garšo. “Skābo ķiršu koki ir vien pie vecām mājām. Dobeles Dārzkopības pētījumu centrā to vēl ir daudz. Dabūjām stādus, piecus iestādījām pie Lielstraupes pils, bet viens kociņš ir aizgājis bojā. Pētījumā par Straupes kā Hanzas pilsētas ēšanas tradīcijām atklāts, ka   skābie ķirši izmantoti dažādos ēdienos. Pie “Pavāru mājas” Līgatnē tie labi ieaugušies,” pastāsta A. Rozīte un piebilst, ka jaunās šķirnes ir ražīgākas, ar šodienas cilvēkiem pierastākām garšas īpašībām.   

Biedrības vadītāja vērš uzmanību, ka, piemēram, Antonovku vairs augļu dārzos nestāda, bet pavāri slavē tieši šos ābolus. Baltais dzidrais ir garšīgs, bet nav tirgus prece, jo grūti transportējams, toties dārzā paņemt ābolu un apēst ir prieks.

“Entuziasti novērtē vecās šķirnes, viņu vaļasprieks ir tās audzēt, lolot un saglabāt,” atgādina A. Rozīte.

Divus gadus Straupes Zirgu pasta tirdziņā arī darbojās sēklu apmaiņas punkts. Interese par šo iespēju bija ļoti maza, šopavasar tā netiek piedāvāta. Taču tirdziņā regulāri tiek rīkotas tikšanās ar kolekcionāriem, kuri piedāvā pašu lolotas šķirnes. Par tām vienmēr interese ir liela.

Mantojums ir dzīvs

Straupiete, “Eicēnu” saimniece Elita Reinharde audzē Ābolu dzelteno kāļus  un dalās ar sēklām.  Viņa slavē ābolkāli un atgādina, ka tas nav tik sīvs kā ievesto šķirņu dārzenis, ir mīkstāks un sulīgāks.   

“Ceturto pavasari sēšu un stādīšu, lai rudenī būtu sēklas. Pagājušajā vasarā saimniecībā vislabāk izauga kāļi un griķi. Lauksaimniecībā esmu 41 gadu, bet tādu neražas vasaru neatceros,” stāsta Elita un piebilst, ka kāļu sēklas dod arī lolotājiem. “Esam četri dārznieki, kuri dalāmies ar sēklām. Ja vienam gadās krīze, tad kādam noteikti sēklas būs. Man saglabāts labs kāļa mātesaugs, lai audzētu sēklas,” saka dārzniece un uzsver: “Beidzot sākam saprast, kādas mums pašiem ir vērtības, un par tām runājam. Ja kādu dienu no Holandes neatvedīs sēklas, ko darīsim? Par to jāpadomā.”     

Ar lepnumu Elita stāsta par tomātu šķirni ‘Tīraine, kuru viņa audzē gadu desmitus. Tā sēklas ir aizgājušas tautās, un daži tomātus dēvē parEicēnu Tīraine. Dārzniece pastāsta, ka tie ir klasiski tomāti – sarkani, vidēji lieli un ar izteiktu tomātu garšu.        “ Tīraines`  sēklas dabūju baltā paciņā, vismaz 15 gadus bija stāvējušas, uzdīga divas sēklas. Tā aizvien audzēju. Te šķirne gadiem dzīvojusi, te saknes un zeme, kur vislabāk augt. Labi pārcieš vēsās naktis, vasaras karstumu,” stāsta straupiete.

Vēl Elita lepojas ar ir vecajām, baltajām kallām un atceras, kā pirms gadiem piecdesmit tās audzēja dārzniecībā. “Ir arī ģimenes sīpoli. Pērn man iedeva vasaras ķiplokus, stādīšu, redzēs, kas rudenī izaugs,” teic dārzniece un uzsver, ka, audzējot vietējās šķirnes, vienmēr rudenī būs raža, ko likt pagrabā.

“Nav viegli turēties pretī lielo kompāniju sēklu piedāvājumam, jaunās šķirnes ir tik vilinošas, bet jāapzinās iepriekšējo paaudžu pieredze, jāizmanto atstātais mantojums. Savāc sēklas un būsi paēdis!” atgādina E.Reinharde.