Vaives pagasta lauksaimnieks Kaspars Goba šovasar uzdrīkstējās izveidot aploku pilsētā, Piebalgas ielas malā. Ruckas parka zālājā ganās trīs zirgi un trīs aitas.
Vasarā aplokā noēsta zāle, kā bijis iecerēts. Vēl nav izlemts, vai zirgus paturēs parkā arī ziemā vai vedīs atpakaļ uz saimniecības pļavām. Konik Polski šķirnes savvaļas zirgiem uzturēšanās dabā gada garumā ir norma.
“Ja zirgi dzīvotu laukos, būtu vienkāršāk ziemā nodrošināt piebarošanu, to pievestu ar traktoru. Taču smukāk, ja zirgi turpinātu ganīties Cēsīs,” vērtē Kaspars Goba, kurš uzmana zirgu labsajūtu un nodrošina atbilstošus apstākļus.
Turklāt pilsētniekiem ļoti patīk dzīvnieku klātbūtne. “Druva” novēroja, kā vecāki vai aukles, atveduši mazuļus uz pastaigu Ruckas parkā, apstājas pie dzīvnieku aploka. Mazie no prieka pat iespiedzas. Zirgi pamana un pienāk, lielām acīm mēmi skatoties. Dažkārt atnācēji līdzi paņēmuši burkānus, ar tiem uzcienā zirgus. “Pieaugušajiem jāatceras, ka mazi bērni nedrīkst barot zirgus. Vecākiem par to jāuzņemas atbildība, jo dzīvnieks var arī iekost,” uzsver K. Goba. “Nedod dievs, ja tā notiks, mēs ļoti pārdzīvosim un būsim spiesti dzīvniekus aizvest uz saimniecību.”
Ziemā zirgiem uzaug bieza spalva, tie var dzīvot pļavās un mežā, var dzīvot parkā. Ruckas parks ir pirmais no Cēsu pašvaldības parkiem, kurā veido nevis tā saukto angļu mauriņu, regulāri pļaujot zāli, bet parku ar dabisko zālāju. Kādus gadu desmitus ne īpaši labi uzturēto zālāju dzīvnieki palīdz pilnveidot, lai tajā augu valsts ar laiku kļūtu bagātīgāka.
Zirgu un aitu klātbūtne raisījusi daudz lielāku interesi par pastaigām tieši šajā Cēsu parkā. Daži tikai šovasar atklājuši, ka tā ir jauka vieta. “Atgriezāmies Ruckas muižas laikos, kad zālāja pļaušanai degvielu neizmantoja. Muižā taču turēja zirgus, pat tās dzimtas ģerbonī ir zirgs, likās saprotami, ka te atkal būs zirgi. Tagad nav izjādes vai pajūga, bet skaistuma zirgi,” ideju pamato zirgu īpašnieks un piebilst, ka cilvēku izturēšanās parkā ne vienmēr bijusi kulturāla. Kādu dienu jaunieši pielikuši spēku, mēģinot sabojāt aploku. Ja sabojātu arī elektrisko ganu, dzīvnieki būtu varējuši aizdoties pastaigā pa pilsētu.
Nākoties arī sargāt pašus apmeklētājus, lai neiedomājas dzīvniekus barot, roku bāžot tiem mutē. Uzlikti brīdinājumi, lai nebaro. “Nav prātīgi barot dzīvniekus, par to nevaicājot saimniekam, vismaz laukos tā nav pieņemts, bet pilsētnieki nāk. Labi, ka cienā ar burkāniem. Tas liecina, ka ir izglītoti, vismaz saldumus nenes,” atzīst K. Goba, kurš Ruckas parkā aploku reģistrējis kā dzīvnieku novietni.
Rudenī dzīvniekus sāk piebarot, ir atvests siens. Izritinātais rullis aitām kalpo kā dīvāns, kur visas trīs omulīgi jūtas un skatītāju snaikstīšanos gar aploku ne sevišķi ņem vērā. Izvaicājot veterinārārstu par dzīvniekiem apskatei, Andis Grasis zina teikt, ka jautājums nav vienkāršs: “Problēma ir cilvēks, nevis dzīvnieks. Cilvēkiem mēdz būt uzskati, kā jātur dzīvnieki, bet visbiežāk šīs domas neatbilst patiesībai. Zirgam daudz ko nedrīkst dot ēst, un savvaļas zirgam pavisam ne. Šie zirgi labi pārtiek no tā, ko atrod paši. Zirgam nevajag uzbāzties. Galvenais, lai ganības būtu pietiekami lielas.”
Atvesti uz pilsētu, savvaļas zirgi socializējas, un apmeklētājiem par to prieks. Zirgi nāk “runāties”, gaida gardumus. Kā parkā pie aploka kāds pienāk, visi trīs sarosās. “Tas taču ir zirgs, un zirgiem kompānija patīk!” iesmejas Andis Grasis. “Pie tam zirgi ātri pierod, ka cilvēks kaut ko atnesīs, un izturas tā, it kā viņam sen pienāktos. Gudri! Nav vienkārši saimniekam, ja pie zirgiem nāk arī citi.”
Parka apmeklētājiem nepatika zirgu saimnieku pie aploka izliktie aicinājumi nebarot dzīvniekus. Tos cilvēki noplēsa. “No savas pieredzes saku, ka mūsdienu cilvēks ir ļoti tālu no izpratnes par dzīvnieka vajadzībām,” saka Andis Grasis. “Esmu gana daudz redzējis pat dzīvnieku īpašniekus, kuri jūtas pašpārliecināti. Viņi stāsta, ka vecmammai bija zirgs, tāpēc par zirgiem zina visu, taču redzu, ka cilvēks pat nezina, kā zirgam pareizi pieiet.”
“Druvai” piezvanīja lasītāja, apšaubot dzīvnieku labturību Ruckas parkā. Aploka daļa rudenī ir noplicināta, un pilsētniecei šķitis, ka zirgi nav paēduši. A. Grasis par to teic: “Pilsētnieki var pat neiedomāties, kas dzīvniekam vajadzīgs visvairāk”. Tas, ka zirgi noēduši zāli un rudens lietavās gar žogu nomīdījuši taku līdz dubļiem, esot tikai normāli. Zirgi vienmēr nāk tur, kur ieraudzīs cilvēku. “Zirgiem patīk kompānija, jo tie ir bara dzīvnieki. Ja nesīs burkānus, tas būs normāli. Ja burkāns nomazgāts, šo našķi kā vitamīnu avotu zirgiem drīkst dot. Protams, tas ir garšīgāks nekā rudens zāle!”
Veterinārārsts komentē, ka zirga gremošanas trakts ir daudz jūtīgāks nekā aitām, tāpēc saimniekiem lielāks uztraukums. “Ja kāds iedomāsies nest maizi un pat pīrāgus, tādu maiņu ēdienkartē zirga vēders nesapratīs. Ar āboliem noteikti zirgus nevajag cienāt! Tieši rudenī zirgiem biežāk piemetas vēdergraizes. Pietiek atcerēties, kā āboli pašiem cilvēkiem uzpūš vēderu. Zirgam gremošanas trakts ir daudz garāks un gāzu veidojas daudz vairāk,” uzsver veterinārārsts, aicinot zirgus un aitas parkā vērot, nevis sadumpot to vēderus ar iedomātu labdarību.
Komentāri