Vecpiebalgā atkal saripoja vērpjamie ratiņi. Dzintras Vilks rīkotais vērpjamo ratiņu starptautiskais simpozijs jau ceturto reizi saaicināja tos, kam mājās ir ratiņi, tos, kuri vēl prot vērpt.
”Esmu priecīga, ka pasākums kļūst aizvien populārāks. Šajā reizē saripojuši 42 vērpjamie ratiņi, pirmajā simpozijā bija vien seši. Katrs, kā jau meistara radīts, citāds,” stāsta simpozija rīkotāja Dzintra Vilks un ar lepnumu parāda ratiņus no Norvēģijas un Krievijas, kuri no mums pierastajiem atšķiras ar dizainu.
Bet šķeterējamo ratiņu viņai uzdāvinājusi vecpiebaldziete Erna Krišjāne.
Ideja par vērpjamo ratiņu saripojumu sākās, kā jau tas daždien notiek, nejauši. Dzintra ieraudzīja Vecpiebalgas ģerboni un pašvaldības toreizējam vadītājam Voldemāram Cīrulim pajautāja: ”Kāpēc ritenis?” Uzzinājusi, ka Latvijā ratiņš ienācis caur Piebalgu, te kādreiz bijis daudz dreimaņu. ”Mani kā audēju tas uzrunāja. Iedomājos, kā izskatītos, ja kopā saliktu daudzus ratiņus, tas būtu tāds saripojums,” stāsta Dzintra Vilks. Pašvaldības vadītājs ieceri atbalstījis, un nu tas ir notikums Vecpiebalgā, kad gan pakavēties bērnības atmiņās, gan aplūkot ko senu ne tikai sanāk vecpiebaldzēni un tuvākie kaimiņi, sabrauc arī no citām pusēm.
Maiga un Ksavers Žuravski ir cēsnieki. ”Kad vajag, vērpju. Aušana gan nav mana sirdslieta,” stāsta Maiga un kavējas atmiņās, kā māte no lina audusi palagus. ”Bērnībā esmu tīklus audis. Linus izsukāja, šķeterēja trīs kārtās. Pie ratiņa esmu daudz sēdējis,” stāsta Ksavers.
Māsas Broņislava Klepere un Tekla Mūrniece ratiņu saņēmušas pūrā. ”Kad kas salūst, paremontējam. Abas iztiekam ar vienu, jo dzīvojam vienā mājā. Manam ratiņam nelaime notika. Mājā lūza sija un taisni virsū,” pastāstīja Tekla. Viņa vislabprātāk sēdās pie ratiņa, kas nācis no ”Vēveru” muzeja. Jau pagājušogad tas ļoti iepaticies.
”Nav jau vairs daudz, kuri māk šķeterēt, vērpt. Cilvēkiem patīk paskatīties, kā ratiņš strādā, daudzi nemaz nav redzējuši,” pārliecinājusies Tekla.
Vecpiebaldzēni, kuri pagastā lielākoties dzīvo vien vasarās un brīvdienās, ar lielu pietāti un izpratni izturas pret visu, ko saņēmuši pūrā līdz ar māju.
Divās mājās ”Veclukas” kādreiz dzīvojuši brāļi Jānis un Jēkabs, abi bija dreimaņi, gatavoja vērpjamos ratiņus. Gadā ap 500. Viena māja tagad apskatāma Brīvdabas muzejā kā Vidzemes vērpjamo ratiņu virpotāja darbnīca ”Veclukas”, otra joprojām ir Vecpiebalgā un tajā dzīvo Mūrnieku ģimene.
”Kad atnācām, māja bija krūmos ieaugusi. Bēniņi bija pilni ar vērpjamo ratiņu sagatavēm, tur atradām arī daudzas citas sadzīves lietas. Nejaucam veco, bet cenšamies saglabāt. Lēni atjaunojam māju, kāda tā bijusi, saglabājot autentisko,” pastāstīja Baiba Mūrniece. Ar lielu interesi simpozija apmeklētāji pētīja ne tikai ratiņu detaļas, bet arī veco solu, bērnu ratiņus un citas lietas.
Pēteris un Valda Strubergi uz simpoziju bija veduši ratiņu no savām mājām.
”Nopirkām Vecpiebalgā māju, un ratiņš tur jau bija. Tas jāsalabo, bet arī bez dažām detaļām ir skaists,” atzina Pēteris un pastāstīja, ka pret vecām lietām parasti cilvēkiem ir īpaša attieksme. ”No tām dveš sirsnība, vienkāršība un mūsu pagātne.
Tā pagātnes elpa aizrauj. Skatoties var iedomāties, kā kādreiz cilvēki strādājuši, senči šajās senajās lietās ielikuši labo, varbūt tas mums dod to enerģiju, kuras šodien pietrūkst,” domās dalījās Pēteris un piebilda, ka būt dalībniekam simpozijā ir pavisam kas cits nekā skatītājam.
”Nākamvasar ratiņi atkal saripos Vecpiebalgā. Tas ir interesanti ikvienam – gan tiem, kuri par vērpjamiem ratiņiem un Piebalgas dreimaņiem neko nezina, gan tiem, kam mājās vēl saglabājies ratiņš, ar kuru viņi neprot rīkoties, gan, protams, amata meistariem,” saka Dzintra Vilks.
Komentāri