Ukrainas vēstniecības pirmais sekretārs Leonīds Grebeņņiks Cēsīs pasniedza Ukrainas vēstnieka Latvijā Oleksandra Miščenko parakstītos pateicības rakstus cēsniekiem.
Pateicībā rakstīts: “Pateicība par principiālu Ukrainas atbalstu tās cīņā ar Krievijas agresiju, līdzjūtību, pašaizliedzīgumu un aktīvu dalību brīvprātīgo kustībā, palīdzot Ukrainas pilsoņiem, kuri bija spiesti pamest savus mājokļus Krievijas bruņotas agresijas dēļ un īslaicīgi uzturēties Latvijā. Par palīdzības sniegšanu Ukrainas karavīriem, kuri ārstējas un saņēma rehabilitāciju Latvijā.”
Pateicību saņēma Gints Berneckis un biedrība “Be the light”, Biruta Mežale un biedrība “Sieviešu resursu centrs “Prieks””, Helēna Andersone un biedrība “Gaujaslīči”, Cēsu Sociālā dienesta vadītājs Ainārs Judeiks, kā arī Katie Leatherwood. Katie ir nevalstiskās organizācijas “Designed to live” vadītāja un izgatavo bezmaksas protēzes un ortozes karā ievainotajiem ukraiņiem. Viņa uzsver, cik svarīgi ir rūpēties gan par cilvēku fizisko, gan psiholoģisko atlabšanu.
Leonīds Grebeņņiks tikās ar katru, lai personīgi pasniegtu pateicību, arī ar biedrības “Be the light” brīvprātīgajiem, sakot lielu paldies par atbalstu. “Druvai” viņš atzina: “Latvija palīdz valstiski, starptautiski. Runājot ar iedzīvotājiem, brīvprātīgo organizācijām, redzu, cik patiesi katrs latvietis palīdz ukraiņiem. Esam ļoti pateicīgi. Katru atbalstu izjūtam. Braucot vizītēs, redzam, cik pateicīgi ir ukraiņi par palīdzību.” Daloties redzējumā par situāciju Ukrainā, Leonīds Grebeņņiks neslēpj: “Situācija viennozīmīgi ir sarežģīta, ik dienu ir uzbrukumi civiliedzīvotājiem svarīgai infrastruktūrai. Svarīgi, lai sagrauto ātri savestu kārtībā, jo tuvojas aukstais laiks, kad būs vēl grūtāk. Mēs kā valsts redzam, ka ļoti nepieciešama pretgaisa aizsardzības sistēma, kas aizsargātu mierīgos iedzīvotājus, kuri ikdienā cieš no uzbrukumiem. Neskatoties uz sarežģīto laiku, esmu pārliecināts, ka ar latviešu un citu sabiedroto palīdzību tiksim galā. Mēs uzvarēsim, nav citu variantu.”
Margarita Zaitseva ir ukrainiete. Ukrainā viņa bija sākumskolas skolotāja. Tagad dzīvo Cēsīs kopā ar vīru un diviem maziem bērniem. Ierodoties Latvijā, ģimene saņēma palīdzību un pēc tam izlēma arī paši iesaistīties brīvprātīgo darbā. “Sākumā arī es, tāpat kā citi ukraiņi, nācām pēc sev nepieciešamā, iekārtojāmies, iepazinām Cēsis, kas ir maza, jauka, skaista pilsēta. Arī paši esam no nelielas pilsētas. Kad uzzināju, ka biedrībai vajadzīgi palīgi, lai pārceltu mantas no noliktavas uz citām telpām, abi ar vīru nolēmām palīdzēt. Un tā turpinām. Esam satikuši tik daudz labu cilvēku, sadraudzējušies. Esmu priecīga, ka varu palīdzēt arī saviem tautiešiem, kuri atbrauc,” Pārdomās dalās M.Zaitseva.
Ilze Magone ir cēsniece, viņa savukārt uzsver: “Man patīk cilvēkiem palīdzēt. Mēģinām palīdzēt visādi – gan ar to, kas ir, gan, ja vajadzīgs vēl kas, meklējam papildus. Protams, cilvēki ir dažādi – vieni pieprasa, bet daudz vairāk ir tādu, kuri nāk ar pateicīgām sirdīm.”
Tamāra Leškeviča ir ukrainiete, bet jau ilgus gadus dzīvo Cēsīs: “Kad sākās murgs Ukrainā, kā brīvprātīgā pieteicos informācijas centrā ukraiņiem Cēsīs. Mums jau sākumā un arī tagad ir ļoti liela un laba sadarbība ar Aināru Judeiku, Elitu Eglīti. Pamazām sāku darboties arī biedrībā “Be the light”. Iebraucot ukraiņiem Cēsīs, viņus sagaidīju, aizvedu uz apmešanās vietām. Bieži ukraiņi iebrauca naktī, tad zvanīju Jānim Skaliņam, ka vajadzīga pārtika, viņš pat brauca uz degvielas uzpildes staciju, lai kaut ko nopirktu. Visbiežāk bēgļi atbrauca pilnīgi tukšām rokām. Visi organizējamies, lai palīdzētu arī ar sadzīves lietām, tehniku, mums palīdzējis gan uzziņu dienests 1188, “Optika” Cēsīs, CSDD Cēsu nodaļa un vēl un vēl. Visi kopā esam brīnišķīga komanda, tā varam palīdzēt.”
Jānis Skaliņš uzsver: “Ukraiņi cīnās par mums. Savulaik arī latvieši bēga projām no savām mājām un tika uzņemti citās valstīs. Ja izvēlies palīdzēt, tad dari to, neskatoties, cik ir pulkstenis, vai tā ir diena vai nakts, darba diena vai brīvdiena. Katram palīdzība ir vajadzīga. Un pašam ir labāka sajūta, ja varu palīdzēt.”
86-gadīgā cēsniece Mirdza Siminaite arī katru dienu, kad ir atvērta palīdzības noliktava, uz to nāk un reģistrē katru palīdzības saņēmēju: “Es vienmēr labāk otram dodu, nekā no otra ņemu. Arī tagad labāk palīdzu, nekā vienkārši sēžu mājās. Šeit esmu iepazinusi ukraiņus. Viņi ir tik mīļi, apķer. Biedrības vadītājs Gints arī mūs visus ir satuvinājis, kolektīvs ir tik saliedēts, arī cits citam izpalīdzam. Mani pēc darbošanās grib aizvest mājās, lai arī esmu gatava braukt ar sabiedrisko autobusu. Te ir ļoti mīļi cilvēki.” Mirdza Siminaite situācijai Ukrainā seko līdzi ziņās un atceras arī kara laiku Latvijā: “Atceros gan bombardēšanu, gan bēgšanu uz mežu. Bija briesmīgi. Grūti pārdzīvot, ka tagad arī notiek tādas lietas.”
Komentāri