Šogad zemniekiem raizes sagādāja vasaras untumi, kas sākumā atnesa karstu un sausu laiku, kad zāle neauga, bet pēc tam lietu, kad sienu nevarēja gatavot. Siena vākšana gāja gausi, iznākums nedeva cerētos rezultātus, sagatavotās barības daudzums bija nepietiekams. Pļavās, kur pagājušajā gadā siena bijis ar uzviju, šogad iznākums trīs reizes mazāks, tāpēc visi cerēja uz labiem atāliem.
Šķiet, cerības būs piepildījušās, jo vasara uz atvadām dāvājusi sausu laiku, visās pļavās tehnika rūc un dūc. Daži steidz nokult pēdējo labību, citi novākt sienu. Lai daļai lopu audzētāju iekrājumos vēl pērnais siens, sirdsmieram nepieciešamas lielākas rezerves.
Amatas novada zemnieku saimniecībā “Līcīšu Smilškalni” Skaidrīte Jēkabsone saimnieko viena. Viņas ganāmpulkā ir 15 slaucamās govis, un pagaidām ziemai savākts tikai skābsiens. Saimniecei savas tehnikas nav, tāpēc viņa atkarīga no izpalīdzīgiem kaimiņiem. “Sienam nemaz neesam pieķērušies, savākts tikai skābsiens. Visu laiku lija lietus, bet šajās pēdējās dienās, kad pieturējās labāks laiks, man nebija neviena, kas atnāktu palīgā. Gāju runāt ar kaimiņiem, bet viņi paši centīgi strādā. Lūdzu, lai brīvākā brītiņā nopļauj man arī, bet mani brīdināja, ka šodien un rīt atkal solot lietu. Tagad steigties kaut ko pagūt nebūtu prātīgi, jo nopļautā zāle nolemta sapūšanai. Esmu paguvusi sagatavot 60 rituļu skābsiena. Raugoties nākotnē, ir divi varianti-vai nu man govis būs jāpārdod, vai, ja nevarēs sienu sapļaut, atlikušais jātaisa skābsienā. Pagaidām man ir 32 hektāri zemes, no kuriem pusi nomāju. Ganībām atvēlēti astoņi hektāri, pārējie pļaušanai. Vēl jau neuztraucos, jo sienu var vākt arī septembrī. Pļavas ir diezgan biezas pieaugušas, bet tagad naktis ir garākas un siens vairs nežūst labi. Tajās pļavās, kur novācām skābsienu, attāls paredzēts ganīšanai, to neaiztikšu. Uztraukties sākšu tad, ja nopļautais paliks zemē, diemžēl no pieredzes varu teikt, ka arī tā ir bijis.”
Savukārt Vairis Pāža no Drustu zemnieku saimniecības “Vecmārškalni” saka, ka tehnika šogad nav pievīlusi, arī palīgu netrūkst, toties situācija siena gatavotājiem līdzīga kā graudu audzētājiem: “Zeme pārāk izmirkusi, bieži slīkstam, bet cīnāmies. Kooperējamies ar kaimiņiem, steidzam viens otram palīgā, pielabojam tehniku, lai visi pagūstam apdarīt darbus. Sienu vācam tikai tagad, jo pirms Jāņiem nepaguvām. Kā par sodu šogad visu laiku lijis. Vidzemē viss izmircis. Saimniecībā ir tuvu pie 50 hektāriem, pašlaik iegūti apmēram 100 rituļi siena. Ar to ir nedaudz par maz, bet, pieķerot klāt skābsienu, iztiksim. Jāteic, ka šogad zālāju biezība vāja, pagājušajā gadā bija stipri vairāk. Šodien atkal iestājusies pauzīte, jo naktī lija lietus. Svaigais pļāvums izmircis kādu divu hektāru platībā, bet skāde nav liela, sliktāk būtu, ja izmirktu izžuvušais siens.”
Vasara īpaši grūta bijusi bioloģiskajām saimniecībām, kurām izvirzīta virkne prasību. Tā Viesturs Pētersons no Dzērbenes pagasta “Jaunkleķeriem” stāsta, ka steidz vākt gan pirmā pļāvuma zālājus, gan atālu. “Vācam visu, ko var novākt. Pirms Jāņiem paguvu ietīt skābbarību no sētajām platībām, jo tad zāles sienam nemaz nebija. Sienu vācam tagad. Pēc aprēķiniem mums nepieciešams vairāk par 200 rituļiem siena, bet ruļļos aprēķināt var diezgan nosacīti, tie mēdz būt lielāki un mazāki.” Kopā ar nomas zemēm “Jaunkleķeriem” ir 50 hektāru lauksaimniecības zemes. Saimnieks stāsta, ka zemākās vietās ir problemātiski tikt virsū uz laukiem. “Tur, kur bija sētās zāles, atāls padevies ļoti labs, bet šaubos, vai pagūsim izžāvēt. Visticamāk, ka āboliņu tīšu skābēšanai, jo noganīt vairs nepagūsim. Pagaidām ceram, ka savāksim nepieciešamo daudzumu, viss atkarīgs no laikapstākļiem. Vakar izārdīju sienu, bet pa nakti uzlija, tas nozīmē, ka šodien viss jāārda pa jaunam, taču, ja uzlīs vēlreiz, tad tas siens vairs nebūs vācams. Tagad jau ļoti interesanti, jo pēc LAD prasībām visas platības ir jānopļauj un jāsavāc. Jāsavāc, kaut sapuvis. Man ir divi nelieli zemes pleķīši, kur ir pa nepilnam hektāram, bet tie ir kārtīgi purvi, un tur ar traktoru nemaz nevar uzbraukt. Varētu mēģināt ar laivu,” smej saimnieks, piebilstot, ka arī platībās, kur jaunie zālāji, nebūtu prāta darbs ālēties ar tehniku, jo pavasarī būs jādomā, ko darīt ar risām.
Viesturs Pētersons atzīst, ka siena rituļu iekrājumi no pagājušā gada nav nekādi lielie: “Pirms Jāņiem zāles masa bija maza, jo iestājās sausums, bet tagad masa uzaugusi ļoti laba. Protams, smilga ir pāraugusi, tāpēc par siena vērtību vēl varētu pastrīdēties, bet liellops ir atgremotājs, tam vajag rupjo barību. No malas neko neplānoju piepirkt, jo mums kā bioloģiskai saimniecībai ar to ir grūtības, tāpēc ceru, ka iztiksim saviem spēkiem. Atceros, ka daudzus gadus atpakaļ arī septembrī esam vākuši sienu, un tagad droši vien būs tas pats.” V. Pētersons atzīst, ka, bioloģiski saimniekojot, sējumu produktivitāte ir samērā maza. Saimnieks teic, ka, bārstot laukus ar kaļķi un pelniem, neko vairāk arī nevar sagaidīt, un ieminas, ka, rēķinot līdzi, apšauba, vai subsīdijas atsver viņa darbošanos un izdevumus.
Arī Kaspars Goba Cēsu novada, Vaives pagasta “Silniekos” saimnieko bioloģiski. K. Goba teic, ka pukoties par laikapstākļiem būtu diezgan neproduktīvi, jo tos tāpat nevar ietekmēt: “Pirmo sienu savācām ceturtajā jūnijā, un tās bija nelielas pļavas. Sienu no lielā lauka mēs sapresējām 25. jūnijā. Un tad Cēsu pilsētas svētku laikā 23. un 24. jūlijā izdevās savākt vēl vienu nozīmīgu lauku. Jūlijā un augustā īsiem periodiem vācām skābsienu un pagājušajā nedēļā izdevās izžāvēt un savākt atālu.
Kopumā sezona ir diezgan izstiepta, un, salīdzinot ar pagājušo gadu, siena ir mazāk. Piemēram, pērn vienā pļavā uztinām 70 rituļus siena, šogad tikai 24, tomēr izskatās, ka kopā ar skābsienu un pagājušā gada krājumiem pietiks. Vienīgi savā budžetā nebijām ierēķinājuši tik lielus izdevumus par ietinamo plēvi.”
Komentāri