Ar kultūrvēsturisku konferenci “Piebaldzēni un mūzika” Jaunpiebalgas “Jāņaskolā” sākās saiešana slātaviešu garā “Vecpiebalga atver durvis”. Jau piekto vasaru Vecpiebalgas novads ik dienu gaida viesus kādā no pieciem pagastiem – Inešos, Kaivē, Taurenē, Dzērbenē un Vecpiebalgā.
“Mums nav ne novada, ne kultūras svētki, mums ir saiešana slātaviešu garā nedēļas garumā. Tas nozīmē svētkos rakt nedaudz dziļāk, nekā to mēdzam darīt ikdienā, rakt vēsturē un mācīties no tās pieredzes. No 19.gadsimta piebaldzēni ar mūzikas prasmēm spēj priecēt visā pasaulē, un nekas nav mainījies,” konferences atklāšanā sacīja Vecpiebalgas novada domes priekšsēdētāja Ella Frīdvalde – Andersone.
Un kur gan runāt par mūziku, ja ne Emīla Dārziņa dzimtajā “Jāņaskolā”. Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre” vadītāju Līvu Gruduli rīkot konferenci par piebaldzēniem pamudinājis kāds notikums, kas licis aizdomāties. Kāda kundze piedāvājusi muzejam vecas klavieres, kas vasaras mītnē saglabājušās vēl no iepriekšējiem saimniekiem un aizņem daudz vietas. Piedāvājumam muzejnieki bijuši noraidoši, jo nevāc taču visu, kas ir vecs, un klavieres muzejos jau ir. Kad kundze izstāstīja par klavierēm, viss mainījās. Pirmās brīvvalsts laikā saimnieks ar piebaldzēna pašcieņu un lepnumu tās iegādājies savai jaunuzceltajai mājai. Smalkās mājās jābūt klavierēm. Un ne jau šādām tādām, bet lielām, lai kaimiņiem ir, ko brīnīties, un viesiem – apbrīnot. Tā klavieres sāka dzīvi lauku sētā. Ne pats saimnieks, ne kāds no saimes tās spēlēt nemācēja, bet tas nav galvenais. Svarīgākais, ka viņam ir pašas lielākās klavieres apkaimē. “Sapratām, ka muzejam vajag šīs klavieres. Tagad tās stāv “Jāņskolas” pirmajā stāvā. Mūzika Piebalgā skan. Mūzika te top. Mums ir tik daudz, ar ko lepoties, ka brīžam nav saprotams, no kura gala sākt. Kas vienai paaudzei pašsaprotami, nākamajai jau ir kas svešs,” atzina Līva Grudule.
Uz konferenci bija uzaicināti muzejnieki, novadpētnieki, kuri stāstīja par piebaldzēniem, kuru vārdi piemirsušies. Viņu saknes ir Piebalgā, kaut paši dzīvojuši un strādājuši citviet. Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte, zinātņu doktore Inese Žune atgādināja par Dālmaņu dzimtu. Piebaldzēns, vēsturnieks Jānis Polis atklāja mūziķa Voldemāra Evana saikni ar Piebalgu. Mūziķa dēls Andrejs Evans pastāstīja par tēva draudzību ar Leonīdu Breikšu, ar kura vārdiem tēvs uzrakstījis vairākas dziesmas. Pazīstamā dzejnieka māte ir piebaldziete. Andrejs bija dzejnieka krustdēls.
Brāļu Jurjānu memoriālā muzeja “Meņģeļi” vadītāja Ieva Vilnīte runāja par Emīlu Dārziņu un Pāvulu Jurjānu, atskatījās uz vēsturiskajiem notikumiem, kas beidzās ar Emīla Dārziņa traģisko bojāeju. “Mēs aizvien pietiekami nezinām šī notikuma cēloņus, nezinām nosaukt visas iesaistītās personas, kā arī katra atbildību. Ak, cik bieži mēs viegli esam krituši galējībās! Dziļi simpatizēdami “Vientuļās priedes” un Melanholiskā valša” autoram, bez žēlastības esam izrēķinājušies ar viņa pretinieku. Dzīves īstenība izrādās daudz sarežģītāka. Viena pagale nedeg, un saknes vērts parakt,” sacīja Ieva Vilnīte. Var vien piebilst, ka Pāvuls Jurjāns bija tas, kurš avīzēs rakstīja, ka Dārziņa “Vientuļajā priedē” saskata plaģiātu no somu komponista Sibeliusa leģendas “Tuonelas gulbis”. “Melanholisko valsi” viņš nosauca par paviršu mūziku, kas atgādinot vienu no Čaikovska kompozīcijām. Gadu desmiti aizsteidzas, turpinām baudīt “Melanholisko valsi”, bet aizvien balstāmies uz versijām par Emīla Dārziņa likteni.
Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Ligita Ašme runāja par mūsdienām, par Vecpiebalgu kā iedvesmas avotu komponista Imanta Kalniņa radošajā darbā. Ar Imantu Kalniņu šonedēļ ikviens varēs satikties. “Jāņaskolā” sestdien būs atmiņu stunda “Imantdienām – 40”. Te tās sākās, varēs apskatīt Egila Johansona fotogrāfijas, dziedās Austras bērni. Vakarā Inešos “Mazās Kalniņa dienas” ar grupu “Autobuss debesīs”. Svētdien Vecpiebalgas ev.lut. baznīcā Imanta Kalniņa dziesmu programma “Kamēr vien gliemeži skrien”, Daumanta Kalniņa balss un oboja, Kaspara Zemīša- balss un ģitāra.
“Daudzi piebaldzēni ir Latvijā pazīstami, viņu devums kultūrā ir paliekošs. Piebalga – kā dzimtā vieta, skološanās vieta vai iedvesmas avots. Šī vieta iedvesmo. Piebalgā līdz galam daudz kas vēl nav izpētīts, te ir daudz kultūras darbinieku un, ko darīt, vēl daudz,” atzina Inese Žune. Jānis Polis uzsvēra, ka piebaldzēni bieži vien ir pašapmierināti un pašpietiekami. “Lai neliekas, ka Piebalga bijusi donors citiem novadiem, Latvijai, nekādā gadījumā. Piebaldzēni ir atstājuši savas pēdas, daudzi kultūras cilvēki bijuši saistīti ar Piebalgu, piebaldzēniem, to nevar noliegt. Katram novadam ir, ar ko lepoties,” pārdomas izteica Jānis Polis.
Šoruden Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skola svinēs darbības 30. jubileju. Skolu absolvējuši 229 audzēkņi, 29 no viņiem turpinājuši mūzikas un mākslas studijas. Patlaban skolā 130 audzēkņu, 83 no viņiem 11 mūzikas programmās, strādā 16 pedagogi. “Dārziņa muzejs ir vieta, kur jaunie mūziķi regulāri sniedz koncertus, te notiek mācību stunda, lai iepazītu viņa daiļradi. Mēs turpinām Piebalgas mūzikas tradīcijas, talantīgie piebaldzēni aiziet pasaulē,” sacīja skolas direktore Aija Sila.
Pēc konferences “Jāņaskolā” Jāņa Lūsēna dziesmas dziedāja Kristīne Zadovska. Skola bija klausītāju pārpildīta. Viņi sēdēja krēslos, uz soliem un grīdas. “Tik daudz cilvēku “Jāņaskolā” var sapulcināt tikai Lūsēns un Imants Kalniņš,” gandarīta par dzirdēto, sacīja kāda piebaldziete, reizē arī uzsverot, ka piebaldzēnu atzinība, uzticēšanās jānopelna. To Jānis Lūsēns jau piekto vasaru Vecpiebalgā ir godam izdarījis.
Vecpiebaldzēni turpina tradīciju – svin svētkus ne tikai dziedādami un dejodami, tā sevi izrādīdami, bet arī rīkojot Saimnieču dienu, kurā goda vietā būs siers, ļaujot amatniekiem un meistariem savus darinājumus piedāvāt tirdziņā, atgādinot latviskās tradīcijas, kuras glabā folklora, sportojot pašu pulkā, kopā ar Okolokolaku un arodbiedrību dodoties retro braucienā… Un aizvien rokot, jo tikai saknes spēj noturēt to, kas tiecas pēc gaismas, arī pacelt tai pretī.
“Svētkos var satikt ļoti daudzus pazīstamus cilvēkus no visas Latvijas. Katru gadu satieku kādu, kuram dzimtas saknes izrādās Vecpiebalgā. Nevar zināt, kurš kuram radinieks. Pazīstu Andreju Evanu jau sen, bet nezināju, ka viņš rados ar Breikšiem, ka piebaldzēns,” sacīja piebaldzēns, Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins.
“Piebalga atver durvis!” Kāpsim pāri slieksnim!
Komentāri