Pēta situāciju valstī
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija veikusi skolēnu, vecāku un skolotāju aptauju par iecietību savstarpējās attiecībās. Aptauju veica visā Latvijā, sadarbojoties ar skolu pašpārvalžu pārstāvjiem. Apkopotie dati liecina, ka lielākoties skolēniem patīk iet uz skolu un skolotājiem darbs skolā šķiet interesants, tomēr emocionālo un arī fizisko vardarbību ir izjutuši vai paši bijuši vardarbīgi kā skolēni, tā arī skolotāji.
Kopumā emocionālo vardarbību ir izjutis 41 procents skolēnu , bet 32 procenti ir izjutuši fizisko vardarbību. Skolēni saka, ka skolu labprāt neapmeklētu, jo ir grūtības mācībās, izjūt citu skolēnu, kā arī skolotāju negatīvu attieksmi. Liela daļa no aptaujātajiem skolā jūtas atstumti sava izskata, atšķirīgo uzskatu, uzvedības, attieksmes un arī sekmju dēļ. Skolēni min, ka paši reizēm mēdz kādu izsmiet vai aprunāt izskata vai atšķirīgo uzskatu dēļ.
Emocionālo vardarbību, izsmejot vai apsaukājot, ir izjutuši 56 procenti aptaujāto skolotāju.
Vecāki anketās norāda, ka arī skolotāji ir bijuši neiecietīgi pret viņu bērniem – neatbilstoši vērtējuši, ignorējuši. Tiek minēta arī fiziska vardarbība.
Pētījums ir viens no sagatavošanās posmiem savstarpējās iecietības kampaņai skolās, kuru plānots realizēt 2009.gadā. Otram uzbrauc, sevi aizstāvot
Par Drabešu internātpamatskolas bērniem dzird sakām – viņi ir tādi, kādi ir. Neizliekas, saka to, ko domā. “Druva” devās pusaudžus iztaujāt, kā viņi jūtas skolā, vienaudžu vidē, kā veidojas attiecības ar skolotājiem. Vai viņi aizskāruši otru, vai paši skolā kādreiz jutušies slikti un kādas redz ideālās skolēnu un skolotāju attiecības?
Sarunā piedalījās vairāki skolēni, bet drošākie viedokļu paudēji bija Sintija, Sanda, Ēriks, Rihards un Toms.
“Mums klasē ir meitene, kuru saukā par bomzeni. Nu, jā, viņai sliktas kurpes kājā,” tā Sanda, un tūlīt noprotams, ka lietotu apģērbu valkāšana pamatskolā nav modē. Tajā pašā laikā no skolotājiem “Druva” uzzināja, ka daudziem bērniem apģērbu sarūpē tieši skolas kolektīvs. Bērni paši var izvēlēties sev tīkamāko jaku, šortus vai bikses, kas lietoto apģērbu kravā atsūtīti no Zviedrijas.
Vai saukā par to, ka kāds īss, garš vai resns?
“Saukā. Bet es nezinu, kāpēc, jo tā meitene jau ir pavisam normāla. Nav viņa resna,” tā Sintija, bet Ēriks paskaidro: “Vienkārši izdomājam iesaukas.” “Apsaukā tos, kam ir brilles. Bet tad gan lielākie mazākajiem aizrāda, ka tā nav labi. Ja nu pašam kaut kas gadās,” tā Rihards, bet Ēriks saka: “Mazie, kas te ienāk, jau vēl nezina, kāda kārtība.” Izrādās, vienaudžu vidū ir tāds kā nerakstīts iekšējās kārtības kodekss. Tas būs manis noformulēts: “Draugu loks jāveido pašam. Te nepatīk lecīgie un tie, kuri izrādās – brauc augumā. Ja apsaukāsies, dabūsi pretim, ja palaidīsi rokas, notiks tāpat.”
“Es nevienam pāri nedaru, bet no manis raustās. Kāpēc? Nezinu. Nu, laikam jau labi tas nav,” tā Ēriks, bet Rihards: “Ja esam vienreiz parunājušies, tad ir skaidrs, ka pēc tam vairs neteiks neko apvainojošu”. Un arī meitenes atzīstas, ka jāaizstāvas. “Ja saka kādu rupju vārdu, es pretim,” tā Sintija.
Atbildot uz jautājumu, vai šīs situācijas pusaudži jūt kā pret sevi un citiem vērstu vardarbību, viņi saminstinājās. Meitenes tomēr teica, ka jā, bet puiši, ka neņem galvā.
“Šogad te vēl asaras nav redzētas,” sacīja Ēriks un pajokoja – tāpēc, ka sirds no dzelzs, viņš nejūtot sirdssāpes. Citi gan bilda, ka attieksmes dēļ kādreiz ir nācies arī paraudāt. Un izrādās, ka skolēni arī labi zina, ka viņu spēkos ir saraudināt skolotājus. Vai viņi šādu iespēju izmanto? Ciniski skanēs – jā.
“Skolotājiem darām pāri, ja paši uzkasās. Nu, kāpēc, izsaucot pie tāfeles, ir jāsaka – kusties ātrāk!” tā Sanda, bet rupji sanākot lamāties vien tad, kad bērni pilnīgi izvesti no pacietības. Viņi gan neliedzas, ka paši izved no pacietības skolotājus.
“Skaļi runājam, klausāmies mūziku telefonā, ņirdzam, metam zīmītes, spļaujam papīra bumbiņas,” sacīja pusaudži, bet uz jautājumu, vai ir gatavi to bumbiņu mest skolotājas virzienā, atbilde bija: “Dažreiz gadās, ka pa vējam kaut kā aiziet. Trāpi, tad izliecies, ka neesi vainīgs.” Un tajā pašā brīdī viņi ir gatavi atzīt – ir reizes, kad izturas slikti. Ir reizes, kad paši ir pie visa vainīgi.
“Viņiem maksā par to, lai mūs mācītu. Vai viņiem maksā arī par to, lai tu viņus pazemotu? Par to gan jau nemaksā. Ja es būtu skolotājs, tad būtu ļoti stingrs, dotu ar lineālu pa pirkstiem. Ja tev dotu? Nu, tas man nepatiktu,” tāda interesanta jautājumu un atbilžu spēle man sanāca ar Ēriku, puisi, kurš saka, ka viņš būs viens no labākajiem pieaugušo dzīvē, jo tie pēdējie esot tie pirmie. Nav jau iemesla viņam neticēt. Arī pārējie bērni saka, ka grib mācīties tālāk arodskolās un vidusskolās un piekrīt skolotāju vārdiem: “Mēs mācāmies sevis dēļ.”
Viņi naivi atzīstas – mēs vēlamies, lai skolotāji saprot, ka vēl gribam dauzīties, un stāsta, ka viņiem ir arī vismīļākie skolotāji: “Tie, ar kuriem var visu ko interesantu sarunāt, tie, kuri palaiž no stundas pāris minūtes pirms zvana, tie, kuri ir gados jaunāki. Kāds būtu ideāls skolotājs? Tāds, kurš mūs saprot.”
Un mans pēdējais jautājums – vai jūs paši gribētu būt skolotāji?
“Nē, nekad, jo tad mums viss nāktu atpakaļ,” tā Sanda. “Ja tādi bērni skolotājai kā mēs, tad tas ir ārprāts,” tā Sintija. “Oi, nē! Cik tad viņi nopelna? Par to naudu taču visam nesanāk,” tā kāds no puikām, bet Rihards un Ēriks saka, ka varbūt labprāt kādreiz līdzīgiem delveriem mācītu amatu vai vadītu sporta nodarbības.
Komentāri