Kur tev ir nauda un laiks ceļošanai? Tas ir viens no biežākajiem jautājumiem, kuru no paziņām, radiem, draugiem dzird cilvēki, kuri vismaz divas reizes gadā sēžas autobusā, lidmašīnā vai kuģī, lai dotos prom. Uz nedēļu, divām, trim.
Cēsniece Anda Svile ir viena no cilvēkiem, kuri neslēpj – bez ceļošanas dzīvi jau grūti iedomāties.
“Man liekas, ka tie, kas neatļaujas aizbraukt no Latvijas, lai redzētu tuksnesi, džungļus, pavisam citu dabu un kultūru, citādu cilvēku sadzīvi, sevi apzog. Pēc šādas sarunas vienmēr iedomājos par savu mammu, kura savulaik Sibīrijā pavadīja septiņus gadus, visu mūžu strādāja un laikam ir aizbraukusi tikai uz Maskavu. Es tā negribētu,” nosaka Anda, un seko vairāki pastāstiņi par valstīm, kurās pabūts. Par ieguvumiem, kurus neviens viņai nevarēs atņemt. Bet par sākumā pieminēto laiku un naudu runājot – ceļojumi jāplāno, tad laiks tuvākiem un tālākiem braucieniem atrodas, bet nauda jākrāj. Nevis jāieliek zeķē vai bankā, nevis jāizpērk našķos un dārgās drēbēs vai jāiztērē sadzīves ērtībām, bet jāpērk atmiņas.
“Istabā uz galda stāv rozā keramikas cūciņa. Kad sanāk, bet sanāk visai bieži, tajā iemetu pa latam. To latu tāpat iztērētu, bet gada beigās, kad taisu krājkasi vaļā, ticiet vai ne, ir sakrājusies paprāva summiņa, varu plānot iemaksas jauniem ceļojumiem,” pieredzē dalījās Anda, un nevarētu teikt, ka viņas padoms nebūtu vērā ņemams. Piederēt ceļotāju sugai
Anda atceras, ka, laikam ejot, ceļošanas veids tomēr mainās. Pirms gadiem 15 komfortss nemaz nav prasījies, jo gribējies vien braukt un redzēt. Autobusā apceļota Grieķija, pat Turcija. Tagad biežāk izdodas iekāpt lidmašīnā, gala mērķis pienāk pēc dažām stundām. Tālākais lidojums bijis uz Bangkoku ar pārsēšanos Taškentā.
“Lidmašīnā ceļošana ir ērtāka, bet aiz loga spīd vien saulīte. Kad atceros braucienus cauri Eiropai, kalnus, tad ir skaidrs, ka arī grūtumam ir sava vērtība. Vērts pamocīties guļamautobusā, kad garām paslīd pilis, klosteri, aizas. Tas ir skaisti. Vienmēr atcerēšos laiku, kad visbiežāk nakšņojām kempingos, gulējām Austrijā klosteru zālēs uz matračiem un modāmies brīdī, kad zvanīja baznīcu zvani un abats sveicināja. Tieši šādu iespaidu dēļ ir vērts mērot tālu ceļu,” vērtēja Anda un piebilda, ka viņu noteikti sapratīs cilvēki, kuriem ceļošana ir vaļasprieks.
Andas draugi arī ir no ceļotāju cilts. Kompānijas arī tiekot sameklētas braucienos, un nereti, vēl ceļā esot, tiekot izplānots, kurp bariņš dosies nākamreiz. Daudz paziņu- ceļotāju esot tepat no Cēsīm, no Valmieras. Pērn, esot Ungārijā, izdomāts, ka šoruden atkārtoti jādodas uz Taizemi. Nesen apskatīta tās ziemeļu daļa, bet tagad dāmas došot priekšroku dienvidiem- salām un
smaragdzaļajiem ūdeņiem. Esot valstis, kur gribas atgriezties vēl un vēl. Andai tā noteikti bijusi un paliks Ungārija.
“Maijā magoņu pļavas, jūlijā saulespuķu lauki, bet rudenī ne tikai vīna kalni, bet vīnogulājos sulīgi ogu ķekari. Un greznā Budapešta, kas katru reizi uzvelk it kā jaunu tērpu,” salīdzināja Anda.
Velk pie arābiem
Pērn rudenī Anda nedēļu pavadījusi tuksnesī Tunisijā. Netālu Lībija, turpat Atlasa kalni. Tieši tur viņa pirmoreiz sapratusi, kā izskatās mirāža- brauc džipā un redzi, ka priekšā virmo ūdens, turpat kamieļu karavāna. Pabrauc tuvāk, bet nekā nav.
“Vēl tagad nesaprotu, kā rodas šis acu apmāns, bet to esmu piedzīvojusi. Taču, kad naktī tuksneša vidū pamosties no tā, kā sasaucas kamieļi, saproti, ka vajadzēja šurp atbraukt, jo citādi tas nebūtu piedzīvots. Daudz biju lasījusi par oāzēm, bet tikai laukā, kur vienīgi smiltis un smiltis līdz bezgalībai, tu pēkšņi ieraugi palmas, strautiņu un esi kā apstulbis! Tajā brīdī gan sapratu arī, ko mēs nenovērtējam. Cik Latvija ir zaļa un skaista,” dalījās Anda un tūlīt pieminēja, ka par Tūjas un Ainažu jūrmalu atcerējusies, esot Krētā, jo šķitis, ka turienes slidenie oļi, netīrās pludmales nav ne nieka vērtas.
“Es uz Tunisiju, Turciju esmu braukusi ekskursijās. Vienmēr gribu pēc iespējas vairāk redzēt, izlasīt, uzzināt. Patiesībā nesaprotu, kā cilvēki var aizbraukt tik tālu un nedēļu gulēt smiltīs. Man tas liekas velti iztērēts atvaļinājums, zemē nomests laiks,” tā Anda, kura šogad dosies uz Norvēģiju un Āzijas salām, bet nākamgad atkal domā par atgriešanos pie arābiem, musulmaņiem.
“Man gribētos pabūt Jordānijā, arī Izraēlā. Neesmu jau dziļi ticīga, bet tur tomēr ir vēsture, tur iespējams redzēt Bībelē aprakstīto,” tā Anda un piebilda: “ Varbūt kādam liekas, ka par traku tādi plāni, bet es vienmēr saku- ja ne šajā gadā, tad nākamajā. Ir tik daudz vietu, kuras man gribētos apskatīt- neesmu bijusi tepat Francijā, tik daudz laba esmu dzirdējusi par Portugāli, par skaisto Atlantijas okeāna piekrasti. Kad lidojām atpakaļ no Taizemes, satikām latviešus, kas tikko bijuši Indijā. Bija piekusuši, bet apmierināti. Arī man vienreiz dzīvē gribētos redzēt tādu zemi, kur nabadzība mijas ar pasaules brīnumiem.” Svešumā var ļauties neprātībai
Anda neslēpj, ka ceļotkāre kādam varētu šķist neprātība, bet viņa atzīst: “Man mājās ir veca, lietota veļas mazgājamā mašīna. Man tikko mājas pagalmā mašīnai nolauza spoguļus un saskrāpēja sānus. Tāpēc, ka jātaisa remonts, jo bez mašīnas darbā nevaru iztikt, man jāatsakās no pavasara Holandē. Bet jaunai veļas mašīnai man ir žēl tērēt, toties ceļojumam ne.” Andai ir daudz svešzemju suvenīru, sienas šķīvju kolekcija, kurus rotā pilsētām un valstīm raksturīgie ornamenti, daudzi foto albumi ar bildēm, bet sirds pilna atmiņām, kuras vairs noteikti neviens nepārrēķina latos. Tām ir cita vērtība. Tajā pašā laikā Anda stāsta, ka nevienā ceļojumā lieki netērējas un nestaigā pa bodēm, lai iepirktos.
“Tas ir labi. Bet sliktais- esmu par daudz bailīga. Vēroju, kā citi ļaujas baudīt. Atceros, kā nepeldēju džungļu upē, nefotografējos ar krokodilu un tīģeri. Neuzkāpu kamieļa mugurā, jo tuksneša kuģis tobrīd spārdījās. Tas man vēl jāiemācās, jo vēlāk neizmantotās iespējas nožēloju. Redzu jau, ka citi vairāk ļaujas neprātībām. Man tas vēl jāapgūst,” uzsver Anda un saka, ka džungļu upei ļausies jau rudenī, kad atkal būs Āzijā.
Bet citādi Anda ceļojumos dodas, krietni sagatavojusies. Viņa cenšas internetā, žurnālos, grāmatās izlasīt visu iespējamo par zemi, kuru apskatīs.
“Tad zinu, ko tiešām nevēlos palaist garām. Ir reizes, kad lasītais, attēlos aplūkotais atšķiras no oriģināla, bet parasti tomēr savām acīm redzētais atstāj spilgtāku iespaidu,” raksturo Anda un piebilst, ka vienmēr novērtē gida lomu. Jo labāks grupas gids, jo sekmīgāks brauciens.
“Ir gidi, ar kuriem kopā ceļoju jau vairākkārt. Man pat saka- pamēģini pati vadīt kādu ekskursiju. Es labprāt kopā ar interesantiem cilvēkiem dotos ceļā, bet, lai arī daudz braukts, saglabājas kāds trūkums- varu ātri apmaldīties. Tāpēc labāk esmu grupā un labā kompānijā baudu notikumu.”
Komentāri