Atmiņas nākamajām paaudzēm. Cēsniece Inta Sīmane Cēsu muzeja krājuma glabātājai Dacei Tabūnei rāda fotogrāfijas, kurā gan pati, gan mamma Mirdza Ozola redzamas Sibīrijā. FOTO: Sarmīte Feldmane
14.jūnijs – diena atmiņām, pārdomām par Latvijas mūsdienu vēsturi. Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, kas atgādina par 1941.gada deportācijām.
No savas zemes svešumā tika izvesti 15 443 cilvēki. 15 procenti no visiem izsūtītajiem bija bērni vecumā līdz desmit gadiem. Deportēja ne vien latviešus, arī ebrejus, krievus, vāciešus, poļus. No katriem desmit izsūtītajiem aptuveni četri gāja bojā ieslodzījuma vietās vai nometinājumā. Tā ir vēsture, kuru nedrīkst aizmirst, par to jārunā šodien, jāatceras nākotnē.
“Muzeja krājumā aizvien nonāk represēto atmiņas, dažādi priekšmeti no izsūtījuma. Ne katrs gatavs uzrakstīt atmiņas, jo katram savs stāsts, kurā daudz sāpju, zaudējumu, tādēļ negribas atgriezties pārdzīvotā notikumos. Bet sarunās represētie vienmēr uzsver, ka par notikušo jāzina šodienas paaudzēm un šī Latvijas vēstures lappuse jāsaglabā nākamajām paaudzēm,” saka Cēsu muzeja krājuma galvenā glabātāja Dace Tabūne un uzsver, ka muzeja krājumu izmanto jaunā paaudze pētījumos, arī dzimtas, lai izprastu, kas noticis ar vecvecākiem.
Pēdējā laikā muzeja krājums papildinājies ar liecībām par trim ģimenēm. “Tās muzejam uztic bērni, mazbērni. Gadījies, ka bēniņos atrod albumus, kuros ir fotogrāfijas no Sibīrijas, ir ģimenes, kuras gadu desmitus jau vairākās paaudzēs saglabājušas liecības no izsūtījuma un nodevušas muzejam,” stāsta D.Tabūne.
Inta Sīmane ir dzimusi Sibīrijā. Fotogrāfijas par mammu Mirdzu Ozolu izsūtījumā, viņas uzrakstītās atmiņas cēsniece nodevusi muzejam. Intai mājās ir šujmašīna, kuras iegādei mammai naudu atsūtīja Intas tēvs Viktors. Ar šūšanu mamma varēja piepelnīties. “Aizvien šujmašīna noder,” saka Inta.
Intas mammu kopā ar vecākiem izsūtīja no Kūduma pagasta “Keviņām”. Viņas vecvecāki uz mūžiem palika svešumā, Inta un mamma, viņas brālis atgriezās Latvijā.
“Kāpēc izsūtīja? Vecvecākiem bija liela, attīstīta saimniecība, tātad kulaki. Daudziem skauda. Mamma gribēja mācīties, bet nebija naudas, lai varētu sūtīt skolā. Mammas brālis bija aizsargs,” pastāsta Inta un uzsver, ka mamma par dzīvi izsūtījumā stāstījusi maz. Kad izlasījusi atmiņas, Inta daudz jautājusi.
“Esmu dzimusi 1951.gadā. Mazmeitai rādīju kartē, kur atrodas Turuhanska, kur esmu dzimusi, un viņa uzreiz internetā parādīja, kā tā vieta tagad izskatās, tāpat Baklaņiku, Abakanu, par kuru atceros, ka tur bija liels zirgu stallis,” stāsta Inta, piebilstot, ka no bērnības atmiņā Jeņiseja, līdz kuras krastam no mājas bija vien pārdesmit metru, un lielie akmeņi šķituši kā milzeņi. Reiz bērni sakāpuši šaurā laivā un tikai brīnums paglāba, ka tā šūpojoties neapgāzās. “Uz skolu gabaliņš bija jāiet, gājām pāri upītei, tur bija ļoti liela māja ar suņiem sētā. Tur dzīvoja ķīniešu ģimene, tai ātri steidzāmies garām. Atceros, Jaungada svinībām mamma uzšuva man kleitu. Viņa gribēja, lai nodziedu kādu latviešu dziesmu, tad dziedāju “Aiz kalniņa dūmi kūp”, koncertā tā bija jāatkārto,” bērnības atmiņās kavējas Inta.
Visspilgtāk viņai atmiņā, kā ar mammu brauca pie viņas brāļa. Ernests bija izcietis desmit gadu sodu, jo bija aizsargs, bet Latvijā atgriezties nedrīkstēja. “Mamma un brālis no bērnības bija ļoti tuvi, viņa vēlējās būt ar viņu kopā. Mammai nebija dokumentu, lai droši varētu braukt uz Početu pie Abakanas. Braucām pa tumsu, dažādām mašīnām, līdzi vedot visu, kas mums bija, gulējām dažādās vietās. 1956.gada septembrī mamma laimīgi satika brāli,” stāsta Inta.
Mammas brālis saslima, ārsts pateica, ka palīdzēt nevar, tāpēc tika nolemts braukt uz Latviju. “Mamma nedomāja par atgriešanos, bija jau nopirkta govs, pamazām sākuši iedzīvoties,” bilst Inta. 1958.gada Ziemassvētkos Inta pirmoreiz ieraudzīja Latviju.
“Janvārī sāku iet 3.klasē Cēsu 2.astoņgadīgajā skolā. Nezināju, ka esmu izsūtīto bērns, atceros, ka skolotāja klasei teica, ka esmu no Krievijas, lai nedara pāri,” pastāsta cēsniece.
Intas atmiņā mamma ir dzīvespriecīga, sabiedriska, jaunībā spēlējusi teātri, paticis ballēties. Dzīvesprieku viņa nezaudēja visu mūžu. “Atceros, kā 1988.gada 14.jūnijā gājām gājienā no Rožu laukuma līdz Gaujai. Mamma piedalījās visos atceres pasākumos. Tagad to daru es. Stāstu bērniem, mazbērniem par savu mammu, ko pati atceros no bērnības,” teic Inta un piebilst, ka mamma nodzīvoja garu mūžu, aizsaulē aizgāja 88 gados.
Komentāri