Tuvojas 2009.gada pašvaldību vēlēšanas, kam jānotiek jaunajās administratīvajās robežās – novados. Taču īstas skaidrības, kāda Latvija izskatīsies pēc reformas, nav. Viens no baltajiem plankumiem ir Cēsu rajons, kur tiek izspēlētas dažādas versijas, tā arī pagaidām nenonākot pie vienota risinājuma. Aizvadītajā nedēļā Cēsīs viesojās reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns, lai ar pilsētas domes pārstāvjiem runātu par jaunumiem reformas gaitā. Pēc šīs tikšanās arī “Druvai” bija iespēja iztaujāt ministru. Lielās politikas korekcijas
– Joprojām nav īstas pārliecības, ka reģionālā reforma notiks. Tik ilgi viss vilkts garumā, ka pastāv bažas, ka atkal nekas nesanāks.
– Valstiskā līmenī tā būtu visbezatbildīgākā rīcība, jo nu jau esam aizgājuši pārāk tālu. Kad stājos ministra amatā, bija pieņemts tikai reformas likums, bija ar mokām izmocīta novadu karte. Nekādas likumdošanas bāzes nebija. Tad vēl varēja pagriezt atpakaļ, bet tagad, kad likumdošanas bāze lielā mērā sakārtota, to nograut būtu neprāts.
Vēl palikuši divi nozīmīgi likumi, par kuriem gaidāmas plašas diskusijas: Likums par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu un Likums par administratīvo teritoriju izveidošanu un apdzīvoto vietu statusa noteikšanu jeb tā dēvētais kartes likums. Par to būs īpaši sparīgas diskusijas, jo novadu karte vēl nav skaidra. Zaļie zemnieki pateikuši, ka viņi uz vienu no lasījumiem liks savu karti, kas atšķiras no mūsu piedāvātā varianta. Ja viņi nāks ar savu, mēs liksim savējo, lai Saeima diskutē un lemj.
– Ja ZZS nepiekāpjas, ko tad?
– Paskatīsimies, kā beigsies otrais referendums. Vadoties no abiem vasaras referendumiem, iespējamas lielās politikas korekcijas, kas var būt pilnīgi neprognozējamas.
Reforma pasludināta par pēdējo lielāko valstī, un tagad būt pret to nozīmē iet pret koalīciju, veicināt valdības nestabilitāti. Šis nav īstais brīdis šādam pretstatam.
Manuprāt, Cēsu rajonā zemnieku pretestība izpaužas visspilgtāk. Lai gan tā arī neesmu sapratis, kāpēc viņi ir pret reformu. Iespējams, ka šīs partijas biedri pašvaldībās iestāstījuši partijas vadībai Rīgā, ka, veidojot lielos novadus, Tautas partija vinnēs vēlēšanas. Kā Tautas partijas biedrs to gribētu, bet situācija var veidoties pavisam citādāka. Jā, centrā ir Tautas partija, bet nomalēs galvenokārt zaļie zemnieki. Ja viņi divus, trīs gadus ikdienā kūda, ka pēc reformas viss būs slikti, ka tautpartija ņems varu un būs slikti, cilvēki taču nekad nenobalsos par Tautas partiju vai citu, kas valda pilsētā. Tāpēc viņu vietā es nevis teiktu, ka lielie novadi ir slikti, bet rūpīgi gatavotos vēlēšanām, jo zemniekiem ir lielas cerības vinnēt.
Mani baida kas cits. Proti, ka mana partija, redzot, ka nav cerību vinnēt novadu vēlēšanās, var sākt šaubīties par reformas nepieciešamību. Jāsaprot, ka reforma nav tas, ko politiski var pārdot. Ja gribi vinnēt vēlēšanās, nevar būt šāda veida reformators. Es to apzinos, bet atbalstu reformu, jo tā ļaus valstij attīstīties vienmērīgāk. Latvijas lielākā problēma ir iedzīvotāju skaita samazināšanās. Labi, ja šie cilvēki paliek Rīgā, bet daļa aizplūst prom no valsts. Tāpēc pilsētām kā novadu centriem vajadzētu būt tam slieksnim, kam viņi negrib pārkāpt.
– Vai uzskatāt, ka reforma veicinās arī attālāko pagastu attīstību?
– Pilsētas ir pakalpojumu centri, tās ir motoriņi, kas attīsta laukus, citu jau nav. Protams, viss atkarīgs no pašvaldību vadītāju gudrības, kā viņi saliks prioritātes, kā sabalansēs finansējumu, lai tiek visiem. Te var salīdzināt ar ģimeni, tur taču arī domā par visiem, nevis tikai par to, kurš pelna naudu. Ja novadā nesabalansēs ekonomiku un politiku starp pilsētu un laukiem, jau pašā sākumā tiks ieprogrammēta neveiksme. Bet, kamēr nav novadu, mēs turpinām programmēt neveiksmi visā valstī. Ar esošo izlīdzināšanas fondu valsts baro mazo pašvaldību administrācijas, bet ļoti bieži nekāda attīstība tur nenotiek.
Ja saliek kopā pilsētu un laukus, manuprāt, veidojas darboties spējīga administrācija. Tikai viens piemērs. Nāk liels investors, kam vajag lielu platību ražotnes būvēšanai. Pilsētā tādas teritorijas nav, bet mazā pagastā savukārt nav iemaņu darbā ar šādiem investoriem, tur trūkst nepieciešamo speciālistu, un rezultāta nav. Bet ja ir viens liels novads, tas paver pavisam citas iespējas, citu nākotnes redzējumu.
– Bet mazie novadi, kurā būs divi pagasti, tāpat nebūs konkurētspējīgi pret lielajiem novadiem, kurā būs apvienojies liels pašvaldību skaits.
– Protams, un domāju, ka vēl pēc četriem gadiem mazie novadi izvēlēsies pievienoties kādam lielākam. Latvijā 2000.gadā veica ļoti nopietnu izpēti šajā jautājumā un secināja, ka 5000 iedzīvotāju ir pats mazākais novads, kas varētu racionāli pastāvēt. Tāpēc domāju, ka mazāki novadi ar laiku pārskatīs savu piederību.
Priekuļi pie Cēsīm
– Viena no reformas problēmzonām ir tieši Cēsu rajons. Kāds, jūsuprāt, ir risinājums?
– Ir tikai divi varianti. Pirmais, Priekuļi tiek pievienoti Cēsu novadam, jo tad vairs nav pārrāvuma, kas tagad Liepu un Mārsnēnus atdala no Cēsu novada. Pārējie novadi ir: Amatas, Raunas, Pārgaujas, Jaunpiebalgas, Vecpiebalgas, Līgatnes.
Otrs variants ir viss Cēsu rajons kopā. Te gan grūtāk klātos pilsētas politiķiem, jo tie paliktu mazākumā. Tāpēc nesaprotu tos pašvaldību vadītājus, kuri iebilst pret šādu lielo novadu.
– Bet variants, ka Cēsis paliek vienas?
– Tas izraisītu vislielāko sajukumu, jo radīsies sekotāji. Patiesībā tas būtu pret reformas būtību. Uzskatu, ka republikas pilsētas ir padomju laika izgudrojums un Latvijas valstij nevajadzīgs administratīvs veidojums. Bet, ja mani priekšteči tā to virzījuši un šīm pilsētām to solījuši, nav manos spēkos to izmainīt. Kaut nenoliegšu, ka bija doma to darīt.
– Jūs teicāt, ka viens no risinājumiem ir Priekuļu pievienošana Cēsu novadam. Vai tas var notikt piespiedu kārtā?
– Tas būs politisks lēmums, citas iespējas nav. Nekur nav teikts, ka reformai jābūt tādai, kā nobalso vietējā pašvaldība. Administratīvi teritoriālās reformas likums nosaka vietējo pašvaldību vadītājiem skaidrot reformas būtību. Bet kā ir patiesībā? Daļa pasaka, ka neko nevajag, ka viņi nekur nepiedalīsies, ka ir labi tāpat! Deputāti un iedzīvotāji tam piekrīt, jo pagastvecis taču ir savējais. Tā atsevišķi pašvaldību vadītāji provocē pret reformu. Šādiem aģitatoriem gan cenšos skaidrot, ka viņi riskē nākamajā dienā pēc novada vēlēšanām pamosties bez nekā. Pozitīvās programmas viņiem nebūs, bet citi nāks ar izsvērtu, pozitīvu piedāvājumu, un tauta izvēlēsies to.
Neviens jau neliek tagadējam pašvaldības vadītājam piedalīties vēlēšanās. Lai paliek savā vietā un vada pagasta pārvaldes administrāciju. Viņš pārzina vietējo situāciju un var šo darbu veikt labā kvalitātē. Viņš būs tāds pa pusei politisks izpilddirektors. Kad to izstāstu, daudzi atzīst, ka tas ir labs risinājums.
Man liekas, ka pagaidām reformai traucē negatīvas emocijas un bailes no nākotnes. Ja to pārvar, viss atrisināsies.
Jāatzīst, ka mums sabiedrība ir sašķelta dažādos līmeņos. Un mēs joprojām ķeramies uz banāniem. Mums tas nepatīk, bet mēs joprojām uzķeramies, kaut sakām, ka nekad to nedarīsim. Reforma nav banāns, tie ir sāls un pipari. Jā, bez tiem ēdiens ir bezgaršīgs, un tomēr tie ir pipari.
Mēreni ieskābusi zupa
– Savulaik solīja, ka reforma samazinās administratīvos izdevumus.
– Tā nebūs. Pareizāk būtu teikt, ka par to pašu naudu varēs saņemt kvalitatīvākus pakalpojumus. Zinu pašvaldības, kur sekretāre pilda trīs amatus. No pašvaldības viedokļa tas bieži vien ir racionāli, jo nav nozīmes turēt cilvēku ar pilnu slodzi, ja dienā ir divi, trīs apmeklētāji.
Mums visas reformas, kas notikušas, bijušas negatīvas, radot tikai cilvēkam problēmas un padarot dokumentu saskaņošanu arvien sarežģītāku. Veidojas situācija – aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Un šī negatīvā pieredze traucē reformas gaitai. Ja izdosies pierādīt pretējo, ka reforma atvieglos cilvēku ikdienu, ka ļaus samazināt birokrātiju, viss būs kārtībā.
– Tas gan, šķiet, būs atkarīgs no katras pašvaldības, no cilvēkiem tajā?
– Protams. Mēs nevaram noiet līdz katrai pašvaldībai un menedžēt katru situāciju. Tas ir vietējās politikas jautājums, kā sabalansēt pilsētas un lauku vienmērīgu attīstību. Administrācijai jāsaprot šīs atšķirības un jānodrošina mazāk sāpīgs pārejas periods. Pašvaldības sniegto pakalpojumu līmenim jābūt vienādam gan pilsētā, gan laukos. Nevis vienādi sliktam, bet vienādi labam. To var izdarīt, bet tas jāīsteno vietējā līmenī, valsts te nedrīkst iejaukties.
– Vai pirmos gadus dažos novados neveidosies haoss, jo nebūs īsti skaidrs, kādu stratēģiju izvēlēties? Un var izrādīties, ka nav izvēlēta pareizā, ka kaut kas jāmaina.
– Šo reformu vajadzēja veikt 90. gadu sākumā. Tagad mēs strebjam to zupu, ko padsmit gadus paši esam vārījuši, un jāatzīst, ka tā ir mēreni ieskābusi. Tagad ciešam no savas neizdarības sekām. Vai gaidīsim vēl 15 gadus? Lai pienāk brīdis, kad laukos vispār neviens vairs nedzīvo? Manuprāt, mēs negribam tādu Latvijas nākotni. Tāpēc vienreiz izšķirošais solis jāsper un reforma jāpabeidz. Pat ja četrus gadus būs neskaidrības, pēc tam varēsim runāt par normāli funkcionējošu sistēmu.
– Tātad ir pārliecība, ka reforma notiks?
– Protams, citādi es nestrādātu par ministru. Tiesa, arī mašīnai riepa plīst, un to nevar paredzēt, bet man ir pārliecība, ka reforma būs. Bet tā jau nav mērķis, tas ir uzdevums ar mērķi, lai ar reformas palīdzību izlīdzinātu reģionālās atšķirības un veicinātu valsts augšupeju.
Komentāri