Gaidījām, gaidījām un sagaidījām, bet negaidījām, ka tas būs tik skaisti un izvērtīsies tik vērienīgi. Tā par Cēsu 810 gades svinēšanu trīs diennakšu garumā sacīja paši cēsnieki.
“Druva” par darbiem svētku laikā un svētku sajūtām apvaicājās arī dalībniekiem, mediķiem un policistiem. Visiem secinājums bija viens un tas pats – mēs protam svinēt svētkus. Tā svinēt, lai gandarījums pašiem un svētku sajūtas viesiem.
Svētku kulminācijā, kas bija sestdiena ar koncertiem, festivāliem, radošām nodarbēm – no modes skatēm līdz kulinārijas šoviem, ar svētku gājienu un salūtu-, Cēsis nekādā ziņā nevarēja iedomāties un saukt par mazpilsētu ar 18 tūkstošiem iedzīvotāju. Tā bija lielpilsēta, par kuru interese ir tik liela, ka teju nepietiek cilvēkiem vietas ne vecpilsētas ielās, ne parkos, nemaz nerunājot par vietām, kur uz svinēšanas laiku viesiem atstāt mašīnas, un viesnīcām, kur pārnakšņot. Zālājā līdzās pilsētas stadionam pacēlās telšu pilsēta, kuru izveidoja galvenokārt jaunieši. Atbraucēji – radi un draugi – bija gaidīti cēsnieku mājās. Tūristi, nejauši viesi, palika apkārtējos kempingos. Gaujas krastā paši savās mašīnās bija gatavi pārgulēt tie tūristi, kuri mainīja plānus un palika Cēsīs ilgāk, nekā domājuši.
Sociālie tīkli, kuros pilsētas viesi aktīvi likuši atsauksmes par pieredzēto Cēsu svētku dienās, liecina, ka ciemiņi bijuši no visas Latvijas. Cēsu Tūrisma centrs ziņo, ka par svētkiem tagad stāstīs arī aculiecinieki no Baltijas valstīm, Krievijas un Rietumeiropā no Polijas līdz Portugālei. Vistālākie atbraucēji nedēļas nogalē Cēsu ielās bija no Meksikas, Amerikas, Jaunzēlandes un Austrālijas.
Kas svētkos visvairāk pārsteidzis pašus cēsniekus? Atbildes atkal ir līdzīgas – svētku gājiens un viesu daudzums. Sestdien, krēslai nolaižoties pār pilsētu, cēsniekiem, kas stājās kolonnā lukturīšu un lāpu gaismā, Rožu laukums bijis par mazu. Kolonna aizvijusies arī ielās. Pirmie nācēji jau tika sumināti Pils parkā, kad gājiena noslēguma dalībnieki no Rīgas ielas vēl nebija ienākuši Vienības laukumā. Skatītājus, kuri bija ieņēmuši vietas Pils parkā, saviļņoja tas, ka gājienam ar lāpām neredzēja gala, bet estrāde ar atnākušajiem jau bija pilna, piepildījās arī apkārtējie pakalni un dīķmala. “Kurš saka, ka Cēsīs nav cilvēku, neesot, kas dzīvo, nav, kur strādāt,” skatītāji sasaucās, gājēju nestajos plakātos atkal un atkal lasot iestāžu un uzņēmumu nosaukumus, redzot, ka pieaugušie nāk kopā ar bērniem pie rokas, nāk Cēsu jaunieši.
“Mūsu darbs Cēsīs daudz neatšķīrās no piektdienu un sestdienu vakariem, tāpēc var teikt, ka protam svētkus svinēt. Man likās, ka Cēsīs bija puse Latvijas,” sacīja Cēsu klīnikas galvenā ārste Anda Skrastiņa un piebilda, ka nekas nekavēja mediķiem piedalīties svētkos. “Mēs, klīnikas darbinieki, gribējām būt arī svētkos un gājienā, ne tikai strādāt. Gājienam gatavojāmies, domājām par noformējumu. Domājām, ka sapulcēsimies zem Cēsu klīnikas karoga ap 30 gājēju, bet galu galā bijām ap simts. Mediķiem līdzi nāca bērni un mazbērni, citi ģimenes locekļi. Mēs gājām kopā ar paaudzi, kura kādreiz leposies, ka viņu vecāki Cēsīs bijuši mediķi, un varbūt paši, skolu Cēsīs beidzot, izvēlēsies studēt mediķa profesiju. Bērni taču gājienā redzēja un juta, cik ļoti cilvēki novērtē mediķus, atpazīst tos, kas jau daudz gadu strādājuši.”
Cēsnieki, redzot pilsētas ielās un laukumos pašvaldības policijas darbiniekus, vēlēja viņiem labas un mierīgas darbadienas. Pēc trīs svētku dienām pašvaldības policijas priekšnieks Valdis Sviķis pastāstīja, ka vēlējumi piepildījušies: “Darbs mums bija. Visus, kam vien tas Cēsīs bija nepieciešams, izvadājām pa mājām.” Viens otrs no svētku viesiem gan nevarēja nosaukt, kur ir viņa māja, bet tas nebijis šķērslis policistiem. “Mēs viena otra adresi zinājām no galvas. Taču, ja nopietni, diezgan daudz sagurušos aizvadājām uz mājām, jo svētkos nevienu neved uz policiju. Mūsu darbadienas un arī vakari neatšķīrās daudz no tiem nedēļas nogales vakariem, kad cilvēki dodas aktīvā atpūtā. Pirmo reizi mums bija darbs tā saucamajā Smilšu laukumā, kur notika “Fono” festivāls. Tur apmeklētāju bija ļoti daudz. Par cilvēkiem neko sliktu nevaram teikt, prot atpūsties. Kā jau svētkos bija arī pacilāti un iesiluši apmeklētāji, bet ne ar ko sliktu neizcēlās. Lielākas problēmas, arī autobraucēju pārkāpumi bija, organizējot milzīgi lielo satiksmi pilsētā. Tas svētku rīkotājiem pašiem jāpārdomā, jo pilsētā iebrauca un pārvietojās lielas cilvēku masas. Ceļu policijai bija darbs, organizējot satiksmes plūsmu. Vēl policijai nācās pastrādāt, ieraugot, ka uz svētku gājienu sanāks tik daudz cilvēku,” teica V.Sviķis.
Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs, vaicāts, vai varēs objektīvi pateikt, cik apmeklētāju trīs dienu garumā bija svētkos, sacīja, ka tas tiks izmērīts ar dažādām metodēm, tajā skaitā metodi, kas dažkārt raisa smaidu – pēc izvesto atkritumu daudzuma pēc svētkiem. “Atkritumi izvesti neprātīgi lielā daudzumā,” sacīja mērs un piebilda, ka, runājot ar kolēģiem, kuri bija iesaistīti Cēsu svētku rīkošanā pirms desmit gadiem, varbūt apmeklētāju šoreiz bijis pat vairāk nekā pilsētas 800 gadē. Tas tāpēc, ka šoreiz bija daudz plašāka svētku zona. Ļoti daudz bija arī kādreizējo cēsnieku, kas tagad dzīvo Rīgā vai ārzemēs. “Svētki bija kā tilts starp mums te, Cēsīs, un tiem, kam Cēsis ir svarīgas joprojām,” atzina J.Rozenbergs.
Par lielāko kreņķi no visa lielā svētku plāna Cēsu mērs nosauca piektdienas vakara koncertu Pils parkā, jo pievīlusi tehnika un laika apstākļi. Laiku mainīt nevar, bet televīzija no Valmieras, kas filmējusi koncertu, solījusi revanšēties un samontēt labāku ierakstu, nekā bija tiešraide, un parādīt vēlreiz.
Komentāri