Turpinām izjautāt darbīgus cilvēkus, noskaidrojot viņu valstiskās domas un secinājumus. Gunta Rozenberga, SIA „Ario & partneri” projektu direktore, pirms diviem gadiem sāka strādāt pie jauna zīmola „Nītaures dzirnavas” radīšanas viesmīlībā un tūrismā.
– Ja man jādomā par Latviju kā valsti, tad pirmais, ko formulēju, ir pārāk ieilgusī nedrošības sajūta. Valstij nav skaidra attīstības plāna, tā pārāk bieži dod veltas cerības. Sacēla Latvijā viesu namus, jo valsts deklarēja, ka tūrisms un viesmīlība būs pelnošā nozare, bet valsts šo jomu neattīsta un viesu nami viens aiz otra jau sāk bankrotēt. Tūrisms nav lauksaimniecība, kurā vienu gadu var audzēt cukurbietes, citu gadu rapsi. Bankām nesamaksāti kredīti, zudušās cerības nopelnīt liek atteikties no darbošanās tūrisma biznesā. Valsts bezatbildība ietekmē jaunatni. Pastāvošā situācija mudina grābt, dzīvot šodienai, nevis ieguldīt rītdienai.
Mani satrauc, ka valstī iekšzemes kopprodukts joprojām nav sasniedzis līmeni, kāds Latvijā bija brīdī, kad sagruva Padomju savienība. Kāpēc tā? Pagājuši gandrīz 20 gadi kopš neatkarības atgūšanas. Vai 20 gadus pēc kara vairs varēja manīt tā sekas? Bet mums neatkarības atnestā satricinājuma sekas tautsaimniecībā jūtamas joprojām. Tāpēc, ka izsaimniekojām privatizācijas līdzekļus, tagad izsaimniekojam Eiropas Savienības naudu. Vai lielo VEF nevarēja attīstīt un pārprofilēt? Par ES naudu uzņēmumiem bija jāpērk iekārtas, bet mūsējie sacēla mājas. Un nav retums, ka no iegūtajiem līdzekļiem kā pirmo uzņēmējs nopirka džipu. Tajā pašā laikā strādnieki saņem algas, par kurām kauns runāt.
Attīstītās valstīs pietiek pārslīdēt ēnai pār augstas amatpersonas rīcību, un jau tiek iesniegta demisija. Mums notiek kriminālprocesi, kuros iesaistītas valsts amatpersonas, bet visi tikai noskatās, kā tas beigsies, varbūt amatpersona paliks vecajā vietā.
Man prieks, ka Latvijas neatkarības laikā atplaukušas mājas, tās kļuvušas sakoptākas, skaistākas. Es mīlu šo zemi, bet valsti…nu nezinu. Bijām savienībā, kurā bija neierobežots preču noiets, nu to esam nomainījuši pret savienību, kurā ierobežo ražošanu, agrārā valstī aizlaiž zemi.
Sevi pieskaitu pie darbaholiķiem. Uzskatu, ka katram pilsonim jādomā par savu izglītību un attīstību. To cītīgi daru. Katrā darbā strādāju ar personīgu attieksmi, jo gribu redzēt labu rezultātu. Esmu bijusi iedvesmotāja. Tagad arī mācos augstskolā – ar domu, ka kādreiz akadēmiskās zināšanas varēšu nodot tālāk. Veicinot uzņēmuma attīstītību, es veicinu arī valsts attīstību. Kad strādāju starptautiskā uzņēmumā „Avon”, daudz enerģijas ieguldīju, lai Latviju nejauc ar Lietuvu. Panācu to, ka starptautiskie partneri vienmēr no manis atvadījās kā no latvietes Guntas. Viņiem nebija šaubu, ka esmu savas mazās nācijas patriote.
Esmu devusi valstij savu godīgo attieksmi un neprasu neiespējamo, tikai to, lai mūs sadzirdētu un saredzētu.
Bērni ir tas, ko esmu devusi Latvijai. Man viņi ir pieci.
Komentāri