Laikā, kad kalendārs skaita dienas līdz Latvijas 90 gadu jubilejai, “Druva” stāsta par rajona cilvēkiem, kas izpauž sevi, apliecinot latvietību un piederību šai zemei.
“Nav iespējams nemaz aptvert, cik latviešu tauta izsenis ir bijusi gudra un čakla,” atzīstas Vineta Pogule no Zosēnu pagasta “Lejas Migļiem”. Viņa nav Latvijas vēstures pētniece, bet lapu pa lapai pētījusi latvisko cimdu rakstu grāmatas un centusies izprast rakstu zīmju enerģētiku. Vineta vienkāršojot, nezinātājam saprotamāk, vērtē: “Savos cimdu pāros esmu centusies izbēgt no aktīvajām mēness zīmēm, karā gājēju simboliem. Man tīk pozitīvā enerģija, kādu slēpj rīta zvaigzne, līgavas zīme, saulītes.”
Klausoties Vinetā, šķita, ka latviskas vērtības ir arī kautrība un gudrība. Zināt, bet ne blakus esošajam uzspiest savas zināšanas. Dziļi atbildēt, kad pajautā.
“Es adu savam priekam. Latviskie raksti ir manai sirdij. Un latviešu cimdi ir manējie. Visu tautas gudrību ieadīt cimdu pārī nav iespējams, to nav iespējams izdarīt arī simtu simtos pāru. Un viļas jau arī pētnieki, kuri vērtē, kādam jāizskatās latviskam cimdam . Viņi vērtē standartu, bet nav iespējams novērtēt radošumu. Nekad neviens nevar zināt, ko ar dzīparu salikumu pats adītājs domājis,” dalījās Vineta, kura adītprasmi apguvusi no vecmāmiņas. Bērnībā viņa vērojusi, kā adāmadatas ņirb māmuļas rokās, kā tikai kamola čabēšana aizpilda vakarstundu klusumu.
“Manā bērnībā laukos jau uz veikalu negāja cimdus pirkt. Vecmamma adīja, vēlāk es pati, jo vajadzība spieda. Mamma adīja tikai pa druskai, un diemžēl man pagaidām nav meitiņas, kurai cimdu adīšanu iemācīt. Man ir dēls, bet puikam patīk datori. Esmu gan manījusi, ka arī viņš ir kādreiz mēģinājis vismaz man parādīt, kā datorā tehniski var cimdu rakstus sazīmēt un saglabāt atmiņā,” tā Vinetas sirdī mijas senču gudrība un šodienas iespējas.
Pašlaik Vinetas cimdu pūrā ir vismaz 50 pāri – līgavām un zirgu puišiem, ražas vākšanai un godiem derīgi latviešu cimdi. Vineta paraugās pa logu un saka: “Kļavas man tūlīt liks padomāt par rudens toņiem cimdos, bet, kad aiz loga ir baltas sniega kupenas, tad top ziemas cimdi. Nē, tie nav salti, bāli, tie būs ziemīgi silti.” Vēl Vineta sapņo par to, ka reiz izdosies ne tikai adīt rakstainus, bet arī mākslinieciskus cimdus. Viņa zina, ka cimdā krāsas var pludināt kā akvareli, viņa prot cimdos ieadīt arī latvisku ainavu. Vienīgi arī adīšanai vajag brīvu laiku. Vineta saka, ka lauku dzīves prieks ir iespēja piemirst par ikdienas trauksmi, bet viņa arī neslēpj, ka dienas paiet, strādājot ar Zosēnu bērniņiem. Viņa pirmsskolas iestādē visu labo rāda un stāsta divus līdz četrus gadus veciem ķipariem. Vineta arī studē, lai iegūtu daudz vairāk pedagoģisku un psiholoģisku iemaņu, un “Lejas Migļos” ir jāpalīdz vecākiem tikt galā ar saimnieciskajiem un kūts darbiem.
“Tas viss ir tagad, bet vecumdienās man paliks laiks cimdiem. Man darba būs pilnas rokas, un ceru, ka mana adīšana, kāda cita prasme klūgu pīšanā, aušanā vai latviska ēdiena gatavošanā būs vajadzīga. Man tik ļoti negribētos, īpaši domājot par dēla nākotni, lai mēs sevi šajā pasaulē kā latvieti pazaudējam,” sprieda Vineta un novērtēja, ka joprojām lauku cilvēkam ir tik daudz privilēģiju, kuras vajag pamanīt, novērtēt un izmantot.
“Ir pilsēta, ir lauki. Mums šajā pasaulē katram ir sava vieta, un man liekas, ka esmu to sev atradusi. Laukos var dzīvot veselīgi, laukos vienmēr var izdomāt, ko darīt, un sev laiku atlicināt, arī strādājot laukā vai dārzā. Mēs laukos esam, mēs visi noteikti varam būt savas zemes un paši savas dzīves saimnieki,” stāstīja Vineta un piebilda, ka katram cilvēkam ir noteikti jānovērtē un, ja nepieciešams, jāpārvērtē, kas no Dieva ir dots, no senčiem mantots.
“Kāda ir latviskā dzīvošana? Tas ir tad, ja kūkas cep mājās, nevis pērk veikalā. Kad dārzā izaudzē kāpostus un ieskābē, ne pērk veikalā. Kad vasarā gribas kādu siena gubiņu uzkraut (un es tā tiešām daru, jo man patīk), nevis visu zaļumu, kas izaudzis, sapresē,” tā domāja Vineta Pogule, un nav nekāda pamata viņai nepiekrist.
Komentāri