Pirmoreiz atvērts Ziemeļu tornis un lapidārijs

Cēsu pils kompleksā tagad apskatāms vēl viens vēsturisks objekts. Ziemeļu tornis pirmo reizi ir atvērts apmeklētājiem. Tas ir tornis, kuru, ja arī nebijuši pilsdrupās, labi pazīst ikviens Pils parka apmeklētājs, jo tas ir fonā brīvdabas estrādei.

“Pirms 90 gadiem izdotā tūristu ceļvedī varam lasīt, ka “Ziemeļu tornis ir viena no Cēsu pils vecākām būvēm, kas tapusi jau 13. gadsimtā”. To, ka šis apgalvojums ir aplams, aizvadītajos gadu desmitos zināja ikviens pils vēstures pētnieks. Taču tikai pagājušajā gadā izdevās noskaidrot, ka torņa būvdarbi sākti 1498. gadā. Tātad tā ir nevis senākā, bet gan, iespējams, pati jaunākā Cēsu pils daļa,” stāsta vēsturnieks , Cēsu viduslaiku pils  vadītājs Gundars Kalniņš un piebilst, ka tornis, kas piedzīvojis gadsimtus, dažādas glābšanas un saglabāšanas versijas un risinājumus, tikai tagad ver durvis ikvienam.

Ekskursijā gida pavadībā var uzzināt torņa vēsturi, arī to, kā pagājušā gadsimta 30. gados to centās glābt no sabrukšanas, jo nobruka viena siena un būve nosvērās, var uzzināt arī, ko domāja pētnieki, ko projektēja arhitekti pagājušā gadsimta 60., 70., 80. gados.

Līdz 80. gadiem tornī no iekšpagalma puses varēja iekļūt caur plašu ārsienas izgruvumu. Durvju ailu atjaunoja 1982. gadā. Vai vērtni izgatavoja šajā vai kādā no turpmākajiem gadiem, vairs nav droši zināms.

Paverot noslēpumainās durvis, var nokļūt tornī, pa kāpnēm izstaigāt tā trīs stāvus. Un ne tikai. Tornī iekārtots    lapidārijs – akmens būvdetaļu ekspozīcija. Pirmoreiz ikvienam    apskatei pieejama unikālā Cēsu pils akmens būvkalumu kolekcija.

“Izrakumos neatrod tikai senlietas, arī būvdetaļas. Tās gadu desmitiem krātas, jo varēja būt noderīgas pētniecībai vai konservācijai. Atceros, tās bija sakrautas pagalmā pie Seno rotu kalves, apaugušas ar aļģēm.    2000.gada sākumā šķūnīšos, kas atradās tur, kur tagad klientu apkalpošanas centrs, glabājās 180 būvdetaļas. Tās bija arī muzeja noliktavā Lenču ielā, tad pārveda uz muzeja krātuvi “CATA”,    plaukti neizturēja, viss sagāzās. Gribējās no haosa kaut ko sakārtot, saprast to vērtību,” stāsta G.Kalniņš. Visas būvdetaļas tika nofotografētas, veidota datu bāze. Neviltots bija gandarījums, kad izdevās divas trīs detaļas salikt kopā. Iesaistījās celtniecības būvpētnieks Juris Zviedrāns un nodalīja to, kas attiecas uz logiem.

“Viens pētnieks ierauga ko vienu, nākamais ko citu, un tiek gūtas atbildes, saprasts, kas ir kas. Viss tika darīts ar racionālu un zinātnisku pieeju,” saka G.Kalniņš.

Pētot arheologu atrastos kolonnu un velvju fragmentus, logu aplodas un citus akmens būvkalumus, pētniekiem ir izdevies gūt labu priekšstatu, kā dažādas pils telpas izskatījušās pirms 1577. gada postošā aplenkuma. Ekspozīcijā    apskatāma būvkalumu kolekcija, ko papildina būvpētnieka    Ilmāra Dirveika rekonstrukciju zīmējumi.   

“Izveidot ekspozīciju, kurā galvenie ir akmeņi, nav pateicīgs darbs. Gribam tos parādīt kā materiālu, ko gadsimtiem izmantoja celtniecībā, un kā iepriekšējās paaudzes prata tos apstrādāt,” bilst G.Kalniņš. Bet ekspozīcijas stendu autors un izgatavotājs saka: “ Gundaram ir stāsti, man tikai jāiztēlojas, kā izskatīsies ekspozīcija un kāds būs tehniskais risinājums.      Katrreiz    jāmeklē jauni risinājumi, jāeksperimentē, lai skatītājam interesantāk. Katram akmenim ir savs stāsts, te tas atklāj savu noslēpumu.”

Torņa pirmajā stāvā var apskatīt velvju detaļas, otrajā tās, kas saistītas ar logiem, trešajā dažādas detaļas, kas nav saistītas tieši ar Ziemeļu torni, bet nav arī identificētas.

“Svarīgi ir saprast, ka būvdetaļa nav nejaušs akmens. Cits pie cita tie veido mūrus, greznas velves, askētiskas telpas. Ekspozīcija rosina domāt, saprast, kas varētu būt tas nezināmais. Pētniecība turpinās,” saka Cēsu muzeja direktore Elīna Kalniņa un uzsver, ka ir svarīgi sabiedrībai stāstīt zināmo un mazāk zināmo vēsturi, par atklājumiem, to, ko dara muzejs.

“Ne reizi vien apmeklētāji jautā: “Kad to pili atjaunos?” Ir pieņēmums, ja ir drupas, tad jāatjauno, kā bijis. Atjaunot nevaram, un tas netiks darīts. Pils pārdzīvojusi daudzus gadsimtus, apzināmies, ka nav tāda laika, par kuru zināms viss, un nebūtu pareizi kādu izvēlēties. Ir interesanti stāsti, var iztēloties, kāda pils izskatījusies. No 18.gadsimta tā pārvērtās drupās.    Ziemeļu tornis paver iespēju saprast, kā izskatījās dažādas pils daļas, kādas būvdetaļas to veidoja dažādos gadsimtos,” pastāsta muzeja direktore un piebilst, ka lapidārijs ieinteresēs ne tikai vēstures pētniekus, restauratorus, bet arī mūsdienu būvniekus, arhitektus, jo Cēsu viduslaiku pils stāv cauri gadsimtiem.

“Izzinoša, interesanti iekārtota ekspozīcija. Tornī ir jāuzkāpj, var sajust viduslaikus,” pēc Ziemeļu torņa un lapidārija apskates “Druvai” teica arheoloģe Zigrīda Apala, bet G.Kalniņš    uzsvēra: “Tas ir komandas darbs, izdarījām to, ko bijām iecerējuši.”

Cēsu pils Ziemeļu torņa atjaunošanas idejas pagājušajā gadsimtā neizdevās īstenot līdz galam, jo vai nu mainījās politiskās prioritātes, vai pietrūka naudas.    Pēdējos gados Cēsu novada pašvaldība, piesaistot Na­cionālā kultūras mantojuma pārvaldes finansējumu, veikusi    vērienīgus torņa saglabāšanas darbus. Ir atjaunots jumts, izbūvētas kāpnes un trešā stāva grīda, kā arī veikta sairušā iekšsienu mūrējuma konservācija.

Pirms atvērt Ziemeļu torņa durvis, G.Kalniņš atnācējiem bija sagatavojis, kā ne vienam vien šķita, neatrisināmu uzdevumu – pils komplekta ēkās atrast būvdetaļas, kas konkrētā vietā neiederas. Kad parāda un izstāsta, viss kļūst skaidrs un var vien nobrīnīties, kā var tās neiederīgās neieraudzīt. Lapidārijā katru vēsturisko būvdetaļu var rūpīgi apskatīt, zīmējumā redzēt, kur tā kādreiz izmantota. Ja ārā karsts, Ziemeļu tornī ir ļoti patīkami.