Gan šķūņaugšā, gan īpaši būvētā siltumnīcā žāvēties saliktas ķiploku galviņas. “Ap četrām tonnām būs, vidēja raža,” lēš Pēteris Lāpselis. Viņš vecāku saimniecībā Vecpiebalgas pagasta “Mežrozēs” novācis pirmo ražu.
“Kaut ko gribējās darīt, zeme ir, un ideja atnāca spontāni. Kāpēc gan neaudzēt ķiplokus? Rudenī iestādīju hektāru. Domāju, varbūt par daudz, bet mazāk nav vērts,” pastāsta Pēteris un piebilst, ka sastādījis dažādas šķirnes un stādmateriālu nopirkt nav problēmu.
Ar padomu ķiploku audzētājam palīdz gan vecāki, gan draugi, daudz interesantas un noderīgas informācijas var atrast arī internetā. “Mamma un tētis ir agronomi, viņu padoms noder, arī draugi ieinteresējušies. Viņu padomi mani saimniekošanā pārcēluši gadus piecus uz priekšu. Ko pats izmēģinu, zinu, vai der. Tagad varu teikt, ar tām zināšanām, kas man ir, esmu visu izdarījis. Daudzreiz gan vadoties tikai pēc izjūtām,” pārdomās dalās Pēteris.
Ķiploku stādīšanai tēvs pārtaisīja veco kartupeļu stādāmo, lai ērtāk novākt, vagas izara.
“Eksperimentējam, lai ātrāk visu var izdarīt un mazāk būtu roku darba. Pamēģinājām vākt ar kartupeļu kratītāju, bet tas bojā ķiplokus. Amerikā tā dara, mums tas neder,” pārdomās dalās vecpiebaldzēns un piebilst, ka katram pašam jāatrod labākais variants, kā darīt, jo citi audzētāji ne labprāt dalās pieredzē.
Pēteris atzīst, ka šī vasara nav bijusi ķiplokiem īpaši laba, taču tie nebija jālaista, kas būtu pamatīgs darbs. “Bija lietains, tad divas karstas dienas, un izdevās tajās visu ražu novākt. Novāktie ķiploki saulē ātri apžuva. Veiksme jau arī vajadzīga, šoreiz tā bija. Ķiplokus ir svarīgi laikā novākt,” bilst vecpiebaldzēns un atzīst, kad pirmos ķiplokus noracis, galviņas šķitušas mazas, kad saliktas kastē, vairs tādas neizskatās.
Šoruden Pēteris plāno ķiplokus stādīt trīs hektāros. “Ja iet uz priekšu, tad jāiet. Četras tonnas piedāvāt lielveikaliem nav pat vērts mēģināt. Jo vairāk varēšu piedāvāt, jo labāku cenu varēšu prasīt,” vērtē ķiploku audzētājs, piebilstot, ka realizācija zemniekam nav tas vieglākais. “Nebaidos, ka nepārdošu. Ziemā ir cita cena un pieprasījums. Atdot lēti jau nav māka. Zinu, cik ieguldīts, lētāk pārdot nav vērts,” pārliecināts Pēteris.
Patlaban viņš ķiplokus tirgo mājās. Interesenti brauc, ne viens vien, lai iegādātos arī stādīšanai. Bet bieži vien viss notiek kā jau laukos – ķiploki tiek mainīti pret citiem produktiem. “Mēs baidāmies, ka cits citu izkonkurēsim, bet neizaudzējam tik daudz, lai Latvijai pietiktu. Būs kāds neražas gads, tie, kas audzē maz, atteiksies no ķiplokiem. Tagad daudzi mēģina, redzēs, kas iznāks. Jādomā, jāplāno, jādara, par peļņu domāt pāragri. Rīkojos spontāni, bet tomēr aprēķins bija. Pieredzei arī ir sava cena, un savu reizi nākas pārmaksāt,” saka vecpiebaldzēns. Iecerēs ir arī varianti, kā ķiplokus pārstrādāt, radīt jaunus produktus.
“Varbūt vajadzētu audzēt vēl kādus dārzeņus. Tagad tie, kuri iebrauc pēc ķiplokiem, prasa, vai nav vēl kas. Vērts padomāt. Dzīvojam izdevīgā vietā, šoseja nav tālu,” spriež Pēteris un piebilst, ka zeme ir, lai tajā kaut ko audzētu, nevis tikai nopļautu zāli.
Mamma Inese Lāpsele gandarīta, ka dēls domā par saimniekošanu laukos, ka, pastrādājis ārzemēs, iespējas saskata tepat Vecpiebalgā. “Maz padomu varu dot. Kādreiz dārziņā audzējām ķiplokus, pārsimts kilogramu, ne vairāk, bet viss bija tikai roku darbs. Jaunie rīkojas racionālāk, mērķtiecīgāk,” saka Inese Lāpsele.
Komentāri