Zemeņu laiks ir tikai īsu mirkli, pašā vasaras vidū. Nepagūsti pat attapties un saēsties, cik kārotos, kad tas jau beidzies. Raiskuma pagasta piemājas saimniecībā “Beverīnas” saimnieki Jānis un Iveta Miezīši jau divdesmit gadus nodarbojas ar zemeņu audzēšanu. Rosīšanās dārzā esot viņu dzīvesveids.
Šogad zemeņu raža padevusies vidēji laba, bet ogas ienākušās agri. “Parasti ogas tirgū parādījās ap 15., 20. jūniju, bet šogad netipiski siltais laiks veicināja ātrāku nogatavošanos,” saka saimnieks Jānis. “Beverīnās” zemenes audzējot gan uz lauka, gan siltumnīcā.
Šogad ne vienu vien zemeņu audzētāju dzirdēja sūkstāmies, ka zemenes padevušās saldas, bet sīciņas, tam piekrīt arī Miezīši, tomēr viņiem situācija nedaudz citāda: “Praktizējam zemeņu audzēšanu zālē, līdz ar to mitrums pie stādiņa pieturējās ilgāk. Grūtāk gājis tiem, kas zemenes audzē uz plēves. Viedokļi par to tik dažādi, cik atšķirīga katra saimnieka pieredze. Plusus var atrast katrā zemeņu audzēšanas metodē. Arī paši šogad esam nolēmuši pamēģināt audzēšanu uz plēves. Sāksim ar nelielu eksperimentālo daļu,” saka saimnieks, bilstot, ka pirms desmit gadiem jau mēģināts audzēt sārtās ogas uz plēves, bet nekas labs neesot sanācis. “Tas iznākums mums nepatika, bet pirms desmit gadiem arī pieejamā plēve nebija nekāda labā. Vagas noklājām ar melno plēvi, karstā laikā ogas burtiski izcepās. Toreiz, kāda plēve bija, ar tādu bija jāiztiek, toties tagad parādījusies daudzveidība, pieejama balta, melna, ar caurumiņiem un rūtiņām, vēl tāda, kas laiž cauri mitrumu, bet nelaiž nezāles. Nu, skatīsimies, kā mums veiksies otrajā mēģinājumā,” teic Miezīši.
Šī ziema nedaudz ietekmējusi zemeņu ražu, jo uz lauka bijis pa kādam izsalušam zemeņu stādam. Otra nelaime – maijvaboļu kāpuri. “Darām, ko varam, lai to apkarotu. Rušinām, jo saka, ka tas palīdz, taču īpašu panākumu nav. Dzirdēju, ka var iegādāties īpašu preparātu pret kāpuriem, bet neko tādu nelietojam. Jaunajos stādījumos ar zemes frēzi izbraucam rindstarpas, un tas arī viss,” saka Jānis, bet Iveta piebilst, ka pagājušajā gadā maijvaboļu kāpuri nodarījuši nopietnus postījumus. “Kāpuri pilnībā apēda vienu lauku, par nelaimi, tieši kolekcijas šķirnes. Lai nepazustu tautā iecienītas šķirnes, mēs katru gadu tās pārstādām. Cilvēki prasa vecu veco ‘Sengu senganu’, ‘Temīru’, ‘Ventu’. Lai šīs šķirnes nepazustu, mēs atjaunojam stādījumu, taču kāpuriem tas lauks vislabāk garšojis,” pauž Iveta.
Tirgotāji stāsta, ka ziedēšanas laikā uznācis aukstums, tāpēc daudzviet zemenēm apsaluši ziedi, taču “Beverīnās” salna nav nodarījusi postu. “Mēs dzīvojam kalniņā, apkārt mežs, līdz ar to šī liksta gājusi secen. Jāsaka, ka šogad, kā par brīnumu, izskatās, gaidāma arī laba ķiršu raža.”
Ķirši ir otra saimnieka aizraušanās. Tos viņš iestādījis 2004. gadā: “Ķiršu kociņus gādājām no Pūres. Mums bija pazīstams ķiršu zinātājs, un tā mēs tikām pie dažādām šķirnēm, taču te, Vidzemē, ar ķiršiem ir diezgan bēdīgi. Sala bargumu iztur vien dažas šķirnes. Teorētiski spriedām, ka no Igaunijas ievestajiem ķiršu stādiem vajadzētu būt izturīgākiem, taču pierādījās, ka tā nav. Ķiršu kociņi izrādījās vājāki un arī slimīgāki. Tagad esmu pārliecinājies, ka Vidzemē vērts stādīt tikai trīs saldo ķiršu šķirnes – ‘Severnaju’, ‘Iputj’ un ‘Brjanskaju Rozovaju’. Katru gadu, pēc mūsu ziemām, ķiršu dārzā atrodas kāds bojā gājušais kociņš, bet šīs trīs šķirnes uz pārējo fona tomēr ir izturīgākas.”
Kad pati daba palīdz un raža sāk ienākties, tā jāpagūst salasīt un piedāvāt pircējam. Jānis stāsta, izaudzēt esot viena māka, pavisam kas cits, saražoto prast realizēt. “Mēs vadāmies pēc saukļa – šorīt lasītas! Saukli var izlasīt arī uz mūsu stenda. Ceļamies sešos no rīta, kamēr visu lauku nolasām, deviņos, desmitos tiekam uz tirgu. Mēs neesam paši lielākie zemeņu audzētāji, jo uz lauka zemeņu mums ir tikai kāds hektārs, taču šodien nolasījām 51 kilogramu. Pircēji interesējās, nostaigā garām, taču sūkstās, ka pašmāju zemenes esot par dārgu. Mūsu noietu iespaido no Polijas ievestās ogas. Ar katru gadu poļu piedāvāto zemeņu lete kļūst garāka un garāka. Arī vietējo audzētāju ir vairāk, jo cilvēki sapratuši, ka ar zemenītēm vēl iespējams kaut ko nopelnīt,” saka Iveta.
Taču Jānis norāda, ka daudzi iesācēji neaptverot to darbu, ko zemeņu audzēšana prasīs: “Ja grib nodarboties ar zemeņu audzēšanu, jau no sākuma jārēķinās ar lieliem ieguldījumiem. Vienam hektāram nepieciešami 30 tūkstoši stādu, bet viens stāds maksā 0,20 eiro. Zinām, jo esam lielākie zemeņu stādu piedāvātāji. Mums ir kādas 30 šķirnes, bet pamatā balstāmies uz pārbaudītām vērtībām, zināmām šķirnēm -‘Zefīrs’, ‘Induka’, ‘Saulene’ un ‘Sonāte’. Tagad klāstam piepulcējām arī ‘Felicita’ un ‘Flair’, abas interesantas ar to, ka oga ir liela. Tomēr tā ir neizskatīga, taču cilvēks pērk ar acīm. Neesam sajūsmā par katru jauno šķirni, bet ņemam tālab, lai pārbaudītu savas audzēšanas prasmes.”
Saimniece piebalso, sakot, ka savulaik cilvēki stāvēja rindā, lai tikai nopirktu smaržīgās zemenes, bet tagad tirgot kļūst grūtāk un grūtāk, jo arī skaitliski iedzīvotāju palicis mazāk: “Kādreiz piektdienās un sestdienās tirgū bija pilna eja, tagadējos pircēju skaitu ar tiem laikiem nevar salīdzināt.”
Jānis atminas anekdotisku gadījumu: “Pagājušajā vasarā pa tirgu gāja Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere ar ģimeni. Viņa pie mums pirka ogas, viņu uzrunāju, norādot, ka mums, vietējiem, grūti, ja jākonkurē ar poļu preci, bet viņa man atbildēja: “Vai tad jums slikti? Jūs labi esat apģērbies.” Otrs gadījums šogad, kad pie manis pienāca Pārtikas un veterinārā dienesta inspektorīte un aizrādīja, ka man pie zemeņu cenu zīmes jāpieraksta “otrā šķira”. Biju neizpratnē. Viņa man skaidroja, ka tāda tagad esot Eiropas direktīva. Tātad man, latviešu zemniekam, ir jāģērbjas nabadzīgi, jānolaiž acis un sava produkcija, kuru esmu audzējis, no rīta svaigu lasījis, jāpārdod kā otrā šķira?”
No malas skatoties, varētu šķist, ka tik liels darbs pie zemenēm nomāc vēlmi tās ēst, taču saimnieki atzīst, ka zemenes patērē visādos veidos, ēd svaigas, liek ziemai, bet pašlaik iecienīti esot smūtiji, kokteiļi, kurā ietilpst zemenes, saldējums un piens. “Iesaku katram. Tāds enerģijas lādiņš, ka prieks,” saka Iveta.
Komentāri