Mākslas festivāla „Cēsis 2008” izskaņā tā direktors Juris Žagars pusotru mēnesi ilgušo mākslas faktu raksturoja ar vārdu – sadarbība:. „Piecas nedēļas festivāls varēja notikt, pateicoties veiksmīgai sadarbībai starp Cēsu pilsētu, organizatoriem, sponsoriem, māksliniekiem un skatītājiem.” – Kas festivālā izdevās? – Par vienu no lielajām veiksmēm uzskatu to, ka izdevās noturēt mākslas kvalitātes latiņu augstā līmenī līdz pat pēdējai dienai. To ir atzinuši mākslas kritiķi un profesionāļi, bet galvenais, ka cēsnieki to novērtē.
Īpašs notikums bija operas izrāde festivāla noslēgumā. Tās izdošanos veicināja daudzi komponenti, sākot ar ideāliem laika apstākļiem – siltu, klusu nakti, ar zvaigznēm un pat Mēness aptumsumu, līdz lieliskiem solistiem, kuru honorāros bijām izdevuši bargu naudu. Bet viņi ir Eiropas izcilības, un mēs piedzīvojām muzikālu veiksmi. Ko vērta bija klusuma pauze pēc 2. cēliena, kad skatītāju tūkstoši sēdēja aizgrābtībā. Tādēļ vien bija vērts organizēt festivālu.
Par radošo uzvaru uzskatu laikmetīgās mākslas izstādi vecajā alus brūzī. Tas, ka mūzikas sadaļā „Kremerata Baltika” koncerts ar pasaulslaveno G.Krēmeru vai Latvijas radio koris un vokālā grupa „Cosmos” gūs publikas atsaucību, neradīja šaubas, bet patiess prieks, ka mūsu kultūras namā tik lielus publikas panākumus un ovācijas guva izcilā klavieru kvarteta „Rix” koncerts, kas tika Cēsīs īpaši ierakstīts, lai pēc tam pārraidītu uz visiem klasiskās mūzikas radio Eiropā.
Organizatoriskā ziņā veiksmīgs lēmums bija izmantot Cēsu sporta kompleksu mākslas pasākumiem. Ja godīgi, ne mēs, rīkotāji, ne pilsētas vadība par to nebijām īsti droši. Izdarīt nenācās viegli, bet iespaidīgajam, plaši apmeklētajam festivāla atklāšanas koncertam un slavenajai Londonas deju grupai ”Ramber dance” sporta halle bija īstā vieta.
Veiksme bija festivāla komandas, gan cēsnieku, gan rīdzinieku profesionālā sadarbība. Pie veiksmēm varu pieskaitīt to, ka festivāls uz Cēsīm atveda daudzus mākslas baudītājus, šajā jomā īstus snobus, kas redzējuši pasauli. Viņi pārsteigumā teica – cik jums ir skaista, gaumīgi sakopta un ar mākslas elpu apdvesta pilsēta. Man bija milzīgs gandarījums un lepnums par Cēsīm. – Cik no tā, kas bija iecerēts jau pirms gada, īstenojās otrajā festivālā?
– Viss! Godīgi sakot, pat vēl vairāk, nekā bijām cerējuši. Nupat apkopojām finanses, un ar atvieglojumu konstatējām, ka mīnusu nav. Tas ir daudz mākslas pasākumam, jo, īstenojot šādus kultūras projektus, ir lietas, ko nav iespējams ieplānot un paredzēt. Sestdienas naktī beidzās festivāls, bet jau svētdien komandas atvadu pasākumā sākās diskusijas, ko vedīsim uz Cēsīm 2010. un pat vēl tikai 2011.gadā.
– Piecās nedēļās 16 dažādi mākslas notikumi, bet cēsniekus uzstājamies redzējām tikai vienā – Vidzemes kamerorķestra koncertā.
– Ceru, ka man ir izdevies pārliecināt cēsniekus un pilsētas vadību, ka šis nav, nebūs un tam nevajag būt lokālfestivālam. Tas notiek Cēsīs, ir Cēsu Mākslas festivāls, bet nav Cēsu mākslinieku festivāls. Tāds nevienu pasaulē neinteresē. Profesionālā mākslā, tāpat kā sportā neeksistē princips „ Labs tādēļ, ka mūsējais”. Vidzemes kamerorķestris pašlaik spēlē augstā kvalitātē, tāpēc arī tika uzaicināts, un nevis tikai tāpēc, ka savējie. Ticu, ka citu gadu atkal festivāla programmā startēs kāds Cēsu mākslinieks, bet tikai tādēļ, ka viņš ir profesionāli augstā līmenī un novērtēts.
– Vai attaisnojās domes vadības priekšlikums pašvaldībai pašai neiesaistīties rīkošanā?
– Tas bija domes vadības ierosinājums vienkāršot organizatorisko struktūru. Par visu – programmu, tehniskajām lietām un organizēšanu – bija atbildīga festivāla komanda un fonds „Cēsu Pils ģilde”. Sākotnēji es nebiju pārliecināts, vai tiksim ar to visu galā bez pašvaldības tiešas iesaistes, bet organizatoriski vispār neradās problēmas. Esmu īsts cēsnieks, cilvēki mani zina, sadarbību neatteica ne policisti un ugunsdzēsēji, ne mediķi un citu dienestu darbinieki. Pašvaldība gādāja par norises vietām un ieskaitīja vislielāko finansējuma summu – 40 tūkstošus latu. Tomēr pilsētas vadības klātbūtne it visos pasākumos un attieksme, kā arī padomi organizatoriskos un sabiedriskās kārtības jautājumos, liecināja par lielu ieinteresētību un ļoti palīdzēja festivālam.
– Festivāla budžets ir 180 tūkstoši latu, un sponsoru dotās summas bija iespaidīgas. Kāda ir atdeve?
– Visi sponsori, cik man zināms, ir apmierināti un gatavi sadarbību turpināt. Nākošgad noteikti nevajadzēs palielināt sponsoru skaitu, kaut arī budžets sasniegs jau 200000 latu. SEB banka ,a/s „Kolonna” un a/s „Cēsu alus” mums uzticējās otro gadu, šogad klāt nāca SIA „Domenikss”. Atslēgas vārdi, ko es saku, uzrunājot sponsorus, ir – prestižs un bezkompromisa attieksme pret profesionāli māksliniecisko līmeni. Sponsori varēja bez bažām un ar lepnumu aicināt savus ārzemju sadarbības partnerus, VIP klientus un īpašos viesus. Būt šī festivāla sponsoram ir prestiži, un otro gadu mēs to pierādījām darbos.
– Biļetes bija dārgas, ne visi varēja atļauties tās pirkt.
– Festivālā biļetes bija no Ls 1 uz izstādi un no Ls 5 līdz pat 25 operā. Diapazons, manuprāt, bija pietiekams, un tik un tā bez mecenātisma māksla nav finansējama. Laikmetīgās mākslas izstādes sagatavošana vien izmaksāja ap 35 tūkstošiem, bet biļete maksāja tikai latu (pensionāriem un skolēniem bez maksas), un mēs alus brūzī ieņēmām zem diviem tūkstošiem latu. Opera izmaksāja 50 tūkstošus, ieņēmām par biļetēm desmit tūkstošus, un visas sēdvietas bija izpārdotas. Tas ir normāli, tā notiek visā pasaulē.Ja nākamgad Pils parkā būs citi soli, mēs daudz vairāk diferencēsim biļešu cenas. Pat ar vairāku desmitu latu starpību. Šī māksla būs pieejama, ja biļetes pirks savlaicīgi, pat vairākus mēnešus iepriekš. Iepriekšpārdošanā cenas būs ievērojami zemākas.
Tāpat turpināsim sadarbību ar pilsētas sociālo dienestu, kas saviem aprūpējamajiem uz atsevišķiem notikumiem izdalīja brīvbiļetes. Domāju, ka ieviesīsim arī pēdējā brīža piedāvājumu, neizpirktajās sēdvietās uzaicinot pensionārus un skolēnus par simbolisku samaksu.
–
Jūsu firmai „Žagarkalns” arī vasarā bija pamatīga slodze!
– Festivāls bez firmas tehniskās bāzes un darbinieku iesaistīšanās vienkārši nenotiktu. Nevar nokomplektēt un tad visu gadu dīkā turēt īpašu festivāla tehnisko brigādi, instrumentus, datorus, telefonus, automašīnas. Arī administrācijas meitenes vasarā strādāja festivālam. Pagājušajā gadā festivāls firmai radīja pavisam nelielus mīnusus, šogad jau viss bija labi. Man ir augsta līmeņa tehniskie darbinieki. Mākslinieki teica – ar tādiem palīgiem reti iznāk strādāt. Arī Žagarkalnā esmu mākslinieks. Viņi pieņēmuši manu attieksmi pret biznesu, un mums ir vienota sapratne, kā jāattiecas pret darbu. Es citādi neprotu, kā paralēli aprēķiniem improvizēt, vadīties arī pēc intuīcijas. Mēs divus gadus esam nostrādājuši ar ekstremāli sliktām ziemām – tāpēc firmā palikuši īstie darītāji.
– Festivāla laikā jūs paspējāt filmēties arī divās filmās. Vai nav pienācis laiks atvaļinājumam? – Septembri pavadīšu Londonā, mācīšos un uzlabošu angļu valodas prasmi. Tas būs mans atvaļinājums.
– Kuru emocionālo mirkli jūs saglabāsiet no šīs vasaras? – Kad operas izrādē bija beidzies pirmais cēliens, kuru divatā ar Cēsu policistu, kas apsargāja parku, bijām noskatījušies aizkulisēs, paslēpušies aiz liela koka, viņš man klusi teica: „Cik tomēr labi, ka kaut kas tāds pie mums notiek!” Es biju gandarīts, ka to no sirds sacījis cēsnieks, jo redzu un jūtu, ka tas ir pilsētas attīstības kritērijs, pilsēta attīstās, aug kultūras līmenis.
Bez lielas daļas cēsnieku, kuri saprot un sajūt mākslu, nebūtu pilsētas magnētisma. To veido strāvas, ko katrs atstāj, un šīs strāvas jūt pasaules cilvēki, kas ierodas mūsu pilsētā.
Komentāri