Jaunpiebaldzēnu un vecpiebaldzēnu kopīgi veidotais lieluzvedums “Pušelnieki un nāburgi. Godam kopā” atklāja piebaldzēnu vērtējošo attieksmi pret dzīvi un pasauli, varēšanu un mīlestību pret savu Piebalgu un kopā darīšanu, vienošanos par nākotnei kopīgo. FOTO: Sintija Lazdiņa
Ne tā kā pasakā, kas beidzas tā domīgi: “Es arī tur biju, pienu dzēru, medu ēdu, pār lūpām tecēja, mutē netika.” “Goda mielasts Piebalgā” bija gan satikšanās un veco laiku atcerēšanās, gan šodienas un rītdienas svarīgu lietu apspriešana, gan dziesmas un danči, gan jēra zupa un ogu maize pietika visiem.
Jaunpiebalgā eko saimniecībā “Lielkrūzes” piebaldzēni no kaimiņu pagastiem – Jaunpiebalgas un Vecpiebalgas – sanāca kopā, lai sevi parādītu ne tikai viens otram, arī citiem. No tāllaikiem, kādi viņi bijuši, atklāj tik zināmo “Mērnieku laiku” varoņu domas, spriedelējumi, rīcība, klāt liekot šodienas piebaldzēnu attiecības un nākotnes redzējumu. To klāt pierakstīja vecpiebaldzēni Līva Grudule un Indriķis Putniņš. Režisore Inese Pilābere kopā ar teātriem “Sumaisītis” un “Triksteri” radīja lieluzvedumu “Pušelnieki un nāburgi. Godam kopā”.
Par čangaliešu( jaunpiebaldzēnu) un slātaviešu (vecpiebaldzēnu) attiecībām leģendu netrūkst. “Druvai” abu apvienību pārvalžu vadītājas Lelde Burdaja un Dace Valdemiere-Bišere uzsver, ka pārvaldēm, kultūras darbiniekiem sadarbība ir ļoti laba. “Mēs sarunājamies, un tas ir svarīgi, teritorijas nedalām. Neesam vairs tā paaudze, kurai kaut kas jādala, mēģinām atrast kopīgo, sadarboties,” saka jaunpiebaldzēniete, bet vecpiebaldzēniete atgādina, ka Piebalgas kultūrtelpas karogā ir abu Piebalgu brunču svītras. “Arī Piebalgas kultūrtelpa iedevusi impulsu. Esam taču viena kultūrtelpa, darām kopā un tajā pašā laikā izceļam atšķirīgo. Ar atšķirīgo veidojam kopīgo,” uzsver D.Valdemiere-Bišere.
Vecpiebalgas amatierteātra režisore Inese Pilābere atzīst, ka strādāt ar abiem teātriem bijis ļoti interesanti. ““Mērnieku laikos” attēlotās slātaviešu un čangaliešu attiecības nav izdomātas. Man draugi saka – Piebalga viena, ko tur var ņemties.
Esmu ienācēja, bet Jaunpiebalgai un Vecpiebalgai katrai ir sava valsts, sak , apvienosimies, būsim kopā, bet nē, katrs ir saimnieks kaut maza kabatlakatiņa zemītei. Jaunpiebaldzēniem arī valoda atšķiras, to dzirdu no aktieriem, te katra pagasta ļaudīm viss ir savs. Bet visi ir brīnišķīgi cilvēki,” pārdomās dalās režisore un atklāj, ka tad, kad paslavējusi kaimiņu pagasta aktierus, pašas ļaudis neslēpuši, ka ir greizsirdīgi.
Goda mielasts, domāts Slātavas un Čangalienas saimniekiem, goda viesiem, protams, sākas ar runām. Par valsts valstsvīru krietnumu, valsts valdību darbiem, dižsaimniekošanu un krietnu dzīvošanu “Lielkrūžu” saimnieks Guntars Dolmanis uzsver: “Visi cilvēki domā un sevi liek galvenā lomā, visi domā un cits cita lietas pārdomā, bet kas paliek nodomā, tas paliek likteņa varā.”
Virsgalvenais kultūras aktuāriuss, tādu amatu pēc “Mērnieku laiku” modes piebaldzēni piešķīruši novada domes priekšsēdētāja vietniekam Atim Egliņam-Eglītim, pakavējas gadu tālā vakardienā, kad, domājot par Cēsu kultūras gadu un Piebalgu, izskanēja, ka noteikti jāatstāj kaut kas paliekošs, varētu uzcelt kādu pieminekli. “Ilgi domāju, kādu pieminekli, kam un cik tas izmaksās. Bet tikai nesen sapratu, ka runa ir par citu pieminekli. Par pieminekli ticībai, tradīcijām, cerībām un nākotnei. Piebalga ir viens svarīgs piemineklis Cēsu novadā un Latvijā. Kad beigsies kultūras gads, šis piemineklis stāvēs stipri un pamatīgi,” uzrunā teic novada domes priekšsēdētāja vietnieks.
135 Čangalienas un Slātavas koristi, dejotāji, aktieri, lietišķās mākslas amatnieki izdzīvoja un skatītāji atpazina, juta līdzi Lienas (Linda Ķaukule) un Kaspara (Emīls Rusovs) attiecībām, kas izskanēja dziedātajos duetos, smējās par Ķenča (Aivars Radziņš) divdomīgo naivumu un Oļinietes (Ilona Muižniece) mantas un varas kāri, tāpat par Pietuka Krustiņa, Prātnieka, Švauksta un citu abu valstu piederīgo tikumiem un netikumiem. Protams, bija kautiņš krogā, cenšoties noskaidrot, cik būs jēra zupas ēdāju, ievērības cienīga, šoreiz gan mūsdienīga lielīšanās un apcelšanās. Nolemts, ka visi kopā vārīs jēra zupu, bet slātavieši ierodas un lielās, ka uz mielastu atveduši savu zupu, jo mūsdienās pieprasījums taču ir pēc dažāda veida ēdieniem. Viņi izvārījuši veģetāro jēru zupu. Par to gan tiek apcelti, bet slātavieši uz mutes nav krituši un visu izskaidro: “Jērs gaļu neēd, tīro zālīti un auna zirņus ēd, absolūti veģetārā jēra zupa!” Bet tad izrādās – nav viņiem tās zupas, atbraukuši kopā vārīt kārtīgu jēra zupu.
Slātavieši atgādina, ka senie latvieši teikuši: “Ja tu atdod citam savu alusdarītavu, tad agrāk vai vēlāk pazaudē arī savu Piebalgas valsti. Ja Piebalgas alus nebūtu Cēsēm pārdots, tad arī Piebalgas valsts nebūtu Cēsēm atdota.” Kaimiņi kopā spriež, ka Cēsis ir Latvijas kultūras galvaspilsēta, bet Goda mielasts jārīko Piebalgā. Tāpat cēsnieki cierējot pēc Piebalgas gara gaismas.
Slātavieši pārmet kaimiņiem, ka viņi Jaunpiebalgu sauc par Piebalgu, vai Vecpiebalga arī nav Piebalga? Un tad sākas! Slātavas baznīcai nav pat torņa, bet ir projekts. Uz Jaunpiebalgu ir speciāli jābrauc, bet Vecpiebalgā vienkārši vienmēr visi sarodas. Jaunpiebalgā ir eko saimniecība, bet nav eko laukuma. “Vēveros” nav pašiem savu saimnieku, ko ielikt, tur saimnieko jaunpiebaldzēni, apvienības pārvaldes vadītāja arī no Slātavas…
Starp jokiem, apcelšanos, dziesmām un dejām, attiecību skaidrošanu nāburgi pārliecinās, ka viens otram par daudz pretstāv. Tā tikai lieki iztērē duku un neko prātīgu kopīgas lietas labā neizdara. Un ikvienam tiek atgādināta piebaldzēnu loma Latvijas vēsturē. Arī pausta pārliecība, ka Piebalgas ļaudis šodien var daudz, tikai paši bieži vien baidās ieraudzīt, ka var, vai arī ierauga, bet baidās atzīt. Par maz uzsitam kaimiņam vai novadniekam uz pleca, par maz sakām paldies. Bieži vien ar skaudību noraugāmies uz cita varēšanu. “Varam būt ļoti lepni par mūsu Piebalgu un visiem piebaldzēniem!” secina kaimiņi.
Jaunpiebaldzēnu un vecpiebaldzēnu kopīgi veidotais lieluzvedums “Pušelnieki un nāburgi. Godam kopā” atklāja piebaldzēnu vērtējošo attieksmi pret dzīvi un pasauli, varēšanu un mīlestību pret savu Piebalgu un kopā darīšanu, vienošanos par nākotnei kopīgo. Tirdziņā abu Piebalgu medus, maize, pīrāgi, alus, keramika, audumi, lai ciemiņi vērtē, gardās kūkas un ogu maize ātri pazuda no galdiem.
Jēra zupu, ko vārīja piebaldzēnu Madaras Intenbergas-Vilkas un Normunda Brēmera restorāns, nogaršoja katrs, bet viņu piedāvātajām vakariņām to, kuri gribēja atvērt maku, netrūka.
“Beigās pat asara nobira. Jauki, ka vecais un jaunais apvienots, ka uzvedums beidzās uz vienas nots. Bija prieks dzirdēt Guntara Dolmaņa dziesmu “Piebalga no Viņķu kalna”,” pēc iestudējuma “Druvai” atzina llze Koļesņikova un Laima Kazerovska” no Viņķu kalna Jaunpiebalgā.
Vecpiebaldzēniete Gundega Mičule uzsvēra patriotisko noskaņu uzvedumā. “Dzīvē ir visādi, bet jābūt tā, kā uzvedums beidzās. Redzēju Piebalgai raksturīgo, tās piesitienu, un cik skanīgi bija piebaldzēnu izrunātie vārdi,” pārdomās dalījās Gundega. Viņa pirms pieciem gadiem atgriezusies Piebalgā.
Vecpiebaldzēniete pastāstīja, kad savulaik strādāja Briselē par veterināro atašeju, pirms vairāk nekā desmit gadiem Jāņos uz “Lielkrūzēm” atveda kolēģus no dažādām valstīm. Vēl tagad satiekoties viņi to atceras.
Lilita Ozoliņa ar mazmeitu bija atbraukušas no Taurenes. “Brīnišķīgs uzvedums, ne par garu, ne par īsu, gaumīgi joki, ne brīdi nebija garlaicīgi. Prieks par tiem, kuri to paveica,” iespaidos dalījās taureniete un atklāja, ka mājiniekiem ciemkukulim vedīs Piebalgas kūkas.
Piesēdusi spēcināties ar jēra zupu, “Lielkrūžu” saimniece Valentīna Dolmane “Druvai” uzsvēra, ka tas bijis liels pagodinājums un atbildība būt par mielasta mājām. Viņa atklāj, ka bijis pārsteigums saņemt aicinājumu no abām apvienību pārvaldēm. “Nepretojāmies, pieredze gūta, vairākus gadus uzņemot Dziesminieku saietu dalībniekus. Mašīnām vietu pietiek, cilvēku daudzumu plašajā apkārtnē nejūt,” stāsta saimniece un ar gandarījumu piebilst: “Ar kādu sparu visi iesaistījās! No Vecpiebalgas seši vīri, trīs sievas atbrauca talkā, Zosēnu komanda atveda ozolu zarus, jo mūspusē tie pavasarī apsala. Gribas taču, lai ir skaisti, un te ir lauku saimniecība, lopi un ikdiena. Kopā mēs varam daudz izdarīt.”
Valentīna arī atgādina, ka “Piebalgas goda mielastā” svin darbu, zemi un cilvēkus. Mielasts ir pateicība senčiem, kas šo zemi strādājuši, un apliecinājums, ka mēs visi turpinām iesākto. “Piebalgā vienmēr svarīgākais ir bijis cilvēks – darbīgs, stiprs un dzidru skatu nākotnē,” par piebaldzēniem saka jaunpiebaldzēniete.
Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas kultūras namu vadītājas Zigrīda Ruicēna un Egita Zariņa uzsver, ka “Goda mielasts Piebalgā” tapis spēcinošā sadarbībā. “Ir gandarījums par to, ko izdarījām kopā. Mūs vieno kultūrtelpa, ar to lepojamies,” saka E.Zariņa.
Cēsu novada Kultūras pārvaldes vadītāja Zane Neimane atgādina, ka “Goda mielasts Piebalgā” ir otrs lielākais oriģinālpasākums “Cēsis 2025” gadā. “Brīnišķīgs uzvedums,” uzsver pārvaldes vadītāja.
“Goda mielasts Piebalgā” piedalījās ap 500 dalībnieku, apmeklētāju, tirgotāju, brīvprātīgo. Vietas pietiktu vēl daudziem. Izskanēja pārmetums, ka reklāmas bijis par maz, bet Z.Neimane uzsver, ka var analizēt, vai reklāmas bija pietiekami, bet par apmeklētāju skaitu sūdzēties nevar. “Pasākumu Latvijā ir daudz, un vienmēr kāds paliek nepamanīts, galvenais, lai piebaldzēni būtu pamanījuši,” teic Z.Neimane. Ne mazāk svarīgi, lai Piebalgu iepazīst arī ārpus tās robežām, savukārt uzsver piebaldzēni.
