Pie Veidenbauma satikt Rokpelni

Brīva, omulīga un ironiski nebēdnīga gaisotne svētdien piepildīja “Kalāču” klētiņu. Dzejnieka Jāņa Rokpeļņa 80 gadu jubileja kļuva par sirsnīgu satikšanos starp paaudzēm.

Kā jau dzimšanas dienā, bija ciemiņi kuplā skaitā, gardas kūkas, stāsti, vēlējumi un dziesmas. Un muzeja jaunieši bija sagatavojuši īpašu svētku programmu kā dāvanu dzejniekam jubilejā.

Dzejnieka trāpīgais un asais skatījums, veselīgā ironija un jauneklīgā dzīves uztvere spilgti atklājas viņa jaunākajā dzejas krājumā “Nomods”. Tā uzrunā arī jauniešus, kuri iesaistījās pasākuma rīkošanā, Jāni Rokpelni pēdējos mēnešos iepazinuši tuvāk sirsnīgās sarunās un intervijās.

Pasākumā jaunieši Karlīna Zaksa, Rēzija Krieviņa, Viesturs Ķīsis, Kristaps Broks un Oskars Kobuss vēlējās parādīt dažādās Jāņa Rokpeļņa personības šķautnes – filozofu, nīgrāko latviešu dzejnieku, “dropētāju”, mūžīgo jaunieti un vārda meistaru. Katrs attiecīgi dalījās ar sev tuvām J.Rokpeļņa dzejas rindām un atziņām. Mūziķe Anna Sēruma izpildīja dziesmas ar dzejnieka vārdiem, atzīstot, ka sākotnēji nav sapratusi viņa darbu, bet tagad tikšanos ar Jāni Rokpelni un viņa dzeju uztver kā lielu dzīves dāvanu: “Un tas ir pārpasaulīgs brīnums, kad pienāk brīdis, kad dzejolis ieskanas dziesmā.” Savukārt dzejniece Līva Marta Roze, iedvesmojusies no Rokpeļņa dzejas, lasīja savus darbus, kas tapuši dažādos dzīves posmos.

Pasākuma “Rokpelnis. Vei­denbaums. Satikšanās. Jaunī­ba” apmeklētāji varēja sajust, ka Jānim Rokpelnim un Eduardam Veidenbaumam patiesi ir kas kopīgs. Arī Jānis Rokpelnis sacīja: “Veidenbaums tiešā veidā nav mani ietekmējis, bet es jūtu ļoti lielu iekšēju līdzību.” Viņš dāsni dalījās ar, kā pats saka, “nesen uzceptajiem pantiņiem”, kuros savijas traģēdija un komēdija, jo tāpat kā dzīvē, arī dzejā nepieciešams līdzsvars. “Es uzcepu pantiņus, lai lasītāji var baudīt. Dzīvi un dzeju.”

Dzejnieks pateicās kuplā skaitā sanākušajiem, kas esot brīnišķīgi un neierasti, un ar sev raksturīgo humoru piebilda, ka nezina, kā jādzīvo 80 gadu vecumā, jo pats nekad tik vecs nav bijis. Viņš arī atzina, ka joprojām nezina, kāpēc raksta dzeju.

Eduarda Veidenbauma muzeja “Kalāči” jauniešu grupas koordinatore Baiba Roze pēc pasākuma “Druvai” atzina, ka svētku iecere radusies kā vēlēšanās iepriecināt un darīt dzejnieku laimīgu. “Un parādīt, ka viņš mums visiem ir svarīgs. Dzejai nav vecuma. Jauniešiem ir 20 gadi, dzejniekam 80, un visi esam uz viena viļņa. Savukārt dzejnieks kopā ar jauniešiem var blēņoties un atļauties to, ko ne vienmēr var ar vienaudžiem.”

Tradicionāli oktobrī, Eduarda Veidenbauma dzimšanas dienā, “Kalāčos” reizi divos gados tiek paziņots Eduarda Veidenbauma literārās prēmijas laureāts, kuru sumina novembrī. Taču “Kalāči” direktore Andra Ķīse pastāstīja, ka šajā gadā ieviestas izmaiņas un žūrija vienojusies vispirms nosaukt piecus autorus un to darbus ar visaugstāko vērtējumu, bet laureātu atklāt novembrī. Izvērtējot daudzas grāmatas, šogad izvirzīti: Alise Bogdanova “ne tev, zivs”, Kirils Ēcis “te nu ir tā vasariņa”, Nils Sakss “Augstāk”, Ivars Šteinbergs “Stāsti”, Līva Marta Roze “Struktūra”.

Pasākums notika ar Valsts kultūrkapitāla fonda un pašvaldības atbalstu.