Mācību gada noslēgumā satikušies septiņu novadu – Amatas, Jaunpiebalgas, Līgatnes, Pārgaujas, Priekuļu, Raunas un Vecpiebalgas – lauku skolu un pirmsskolu vadītāji gan analizēja paveikto, gan filozofēja, jo nav zināmi daži ļoti svarīgi lēmumi, kurus vasarā pieņems valdība.
Kopš 90. gadiem valdības un arī sabiedrība nemitīgi prasījusi vienu – skolai mainīties, izpildīt arvien jaunas prasības. Pedagoģija ir tā joma, kurā daudzi cilvēki sevi uzskata par kompetentiem, jo kādreiz paši gājuši skolā un gatavi arī pamācīt profesionāļus, kas un kā jāmāca. Direktoru vēl viens apspriestais jautājums bija tāds – kas viņus pašus un arī daudzus skolotājus gadiem noturējis darbā pedagoģijā?
Sākot sarunas, Amatas apvienotās Izglītības pārvaldes vadītāja Dina Dombrovska atgādināja par Latvijā izveidotās sabiedriskās organizācijas “Iespējamā misija” centieniem. Organizācija pirms kāda laika izveidojās, lai jauniešus ieinteresētu pievērsties darbam skolās, it sevišķi laukos, un tur veiksmīgāk varētu notikt pedagogu paaudžu maiņa. Diemžēl cerētais nav īstenojies. Pēc augstskolu beidzēju brīvprātīgas iekļaušanās “pedagoģiskajā dienestā” un pirmo gadu vai divus aizrautīgas darbošanās skolā, “Iespējamās misijas” sagatavotie jaunie skolotāji vairumā nolemj atteikties no darba pedagoga profesijā. Izvēli jaunieši galvenokārt pamatojuši ar to, ka viņi nevarot atļauties strādāt skolā. Darbs ierobežojot viņu brīvību, jo, lai patiesi un ilgstoši strādātu šajā profesijā, darbs jāizjūt kā misija, tam jāpakārto daudz kas savā dzīvē.
Pieredzes bagātajiem skolu un pirmsskolu izglītības iestāžu vadītājiem šāds atzinums nebija jaunums. Tāpēc Dina Dombrovska piedāvāja apspriešanas tēmu – azartiska darbošanās pedagoģijā kā neārstējama atkarība. Ieguvuši šo atkarību kā skolotāji, tagad būdami izglītības iestāžu vadītāji, pretēji tagadējiem jauniešiem, pieredzējušie pedagogi joprojām var “atļauties” strādāt skolā. Doma par savdabīgo darba atkarību lauku skolu direktoriem šķita visai trāpīga.
“Jūs ar tādu dedzību esat darbā, tagad, vasarā, ar tādu pašu dedzību atpūtieties, lai varētu atkal strādāt!” aicināja Izglītības pārvaldes vadītāja Dina Dombrovska, un visi saprata zemtekstu. Tas, ka vasara varētu būt trauksmaina arī atvaļinājuma laikā, dažādus Izglītības un zinātnes ministrijas lēmumus pieredzējušajiem direktoriem bija jau tagad skaidrs. Īpaši tas attiecās par internātskolu vadītājiem, jo kārtējo reizi ministrijā tiek apspriesta tēma par internātskolu pakalpojumu lietderīgumu.
Šis jautājums skar vispārizglītojošo internātpamatskolu Amatas novada Drabešos, speciālo internātpamatskolu – rehabilitācijas centru Pārgaujas novada Raiskumā, kā arī internātskolu ar speciālām programmām Amatas novada Spārē.
“Mēs esam gatavi pārmaiņām, gaidām, ko valsts mums piedāvās,” skolu direktoriem, kuri bija ieradušies ciemos Spāres internātpamatskolā, sacīja direktore Rita Bukovska. “Šo speciālo internātskolu gatavojušies slēgt jau vairāki premjeri, tikai atbraucot uz internātskolu Spārē, redzot radītos apstākļus slimiem bērniem un pārliecinoties par pedagogu kvalifikāciju, valdības vadītāju domas ir mainījušās. Izglītības iespējas speciālās programmās Spārē un atbalsta lietderību, ko skola sniedz slimu bērnu ģimenēm, pirmais apšaubīja valdības vadītājs Andris Šķēle. Pietika viņam atbraukt uz Spāri, lai no internātskolas aizslēdzēja Šķēle kļūtu par šīs skolas sponsoru,” Spārē pirms gadiem notikušo atgādināja Rita Bukovska.
Katrā no speciālajām internātskolām – Spārē un Raiskumā -šobrīd skolēnu skaits ir ap astoņiem desmitiem. “Mūsu skolai Raiskumā ir ļoti svarīgi, lai skolēnu skaits nebūtu mazāk par astoņdesmit, jo mērķdotācijas no valsts saņemam pēc principa – nauda seko skolēnam”, “Druvai” sacīja Raiskuma internātpamatskolas direktore Heli Opincāne. “Ja skolēnu skaits būs mazāks, skolu un rehabilitācijas centru, kas bērnu veselības nostiprināšanai tik svarīgs, nevarēšot uzturēt.
Pedagogi zina, ka sabiedrības un reizē bērnu ar īpašam vajadzībām ģimeņu noskaņojums mēdz nosvērties par labu arī viedoklim, ka īpašs bērns tikpat labi var mācīties vispārējā skolā. Tikai tad, kad aizritējuši pirmie četri skolas gadi, pieaugušie iegūst pieredzi. Kā skolotāji, tā bērna vecāki apjauš, ka bērns ir citāds, tāpēc nav jāmoka ar vispārējās skolas prasībām. Tās viņam nav un nebūs pa spēkam. Tāpēc jau radītas skolas, kas citādos bērnus nedzītu kompleksos. Šādu pieredzi ieguvuši arī Inešu pamatskolas pedagogi. Neviens no klasesbiedriem nav noniecinājis bērnu, kas bijis citāds un mācījies visus deviņus gadus kopā.
Skolas direktore Gunta Dadeika spriež, ka bērns savas citādības dēļ starp šiem vienaudžiem juties vientuļš, varbūt pareizāk bija mācīties skolā, kas radījusi atbilstošu izglītības programmu un vienaudži blakus ar līdzīgām interesēm. Tad skolas gadi bērnam būtu interesantāki.
Šādas domas apstiprināja skolu direktoru ieraudzītais Spārē – īstenotās izglītības programmas, mācību klases, skolas labiekārtotā vide. To visu pirmo reizi skatīja virkne lauku skolu direktoru. Kolēģi izglītības jomā novērtēja Spārē dotās iespējas, arī visai mūsdienīgās, tajā skaitā klašu aprīkojumā. Audzēkņi, jau mācoties internātskolā, var iegūt pirmo profesionālo kvalifikāciju, lai no 18 gadiem meklētu iespēju strādāt un darba devējam varētu uzrādīt pavāra, galdnieka vai remontstrādnieka palīga, bet meitenes telpu uzkopšanas prasmju diplomu. Spāres internātpamatskolā īpašā programmā mācās arī bērni, kuri nekad nevarēs dzīvot patstāvīgi, bet skola svarīgāko viņu īpašajā dzīvē būs iemācījusi – pašapkalpoties. Šo misiju no internātskolas cer sagaidīt daudzas ģimenes.
Komentāri