Vērtējot skaistāko gaisa dārzu Cēsu privātmājās, par tādu komisija atzina balzamīņu un begoniju rotāto namu un sētu Briežu ielā.
“ Man dārzs vienmēr bija licies kā šausmīgs apgrūtinājums. Agrāk, kad bija jāstrādā tēta dārzā, man likās, ka trakāka darba par ravēšanu nemaz nav. Kad pati sāku šeptēt pa savējo, tad visi smaidīja. Zināja, ka man taču nepatika, jo vienmēr teicu, ka neko tādu nedarīšu, man nekad nebūs dārza,” dalījās Cēsu skaistākā gaisa dārza īpašniece Inguna Zupa un jokoja, ka trīs vasaras pagājušas tik jauki, kā vēl nekad. “Mēs ar Normi esam sadalījuši činas, lai būtu tā pa modīgam. Es esmu ravēšanas un pārnēsāšanas operatore, bet vīrs ir laistīšanas direktors. Vēl mums reizēm palīdz bērni, un man ir pati labākā dārzniecīte – Ziga. Viņa man vienmēr ierāda, kad tie skujenīši jāapgriež, pastāsta, kāpēc lapas birst, kad tā vai cita puķe uzziedēs. Ne es, ne vīrs tiešām neesam dārza kopšanas zinātāji, bet tagad jau sakām, ka mums patīk. Atnāc pēc darba, pastrādā pāris stundas dārzā un esi atpūties. Savulaik domāju, ka nekad tā neteikšu, nekad tajā neatzīšos, bet nu tas notiek.”
Jautāta par košo gaisa dārzu, cēsniecēm labi zināmā ārste saka – ideja, ka pie mājas un āra terasē noteikti jābūt ziediem, noskatīta, atpūšoties Bavārijā. Jau pērn tapuši kalumi pie palodzēm, lai tajos kā milzu grozos varētu ievietot puķu kastes.
“Un šajā pavasarī – šķīst vai plīst – man vajadzēja gatavas arī kastes. Un pilnas ar puķēm. Paši ar vīru mērījām lielumus, braucām pie skārdnieka, pasūtījām kastes. Tad domāju, ka vajag daudz, daudz un krāsainu ziedu, bet vienmēr prasu padomu tiem, kas puķu raksturu zina labāk. Man atkal palīdzēja dārzniecīte Birutiņa. Salika kopā rozā un dzeltenas begonijas, pie logiem tikai sārtās balzamīnes. Es domāju, par maz, vēl vajag, bet, kad sāka ziedēt, bija tik skaisti,” stāstīja Inguna un piebilda, ka vienmēr uzsvērusi – katram cilvēkam jādara savs darbs. Un pie šīs pārliecības paliek arī dārza sakarā.
“Nu, es arī droši vien nebūtu laba skolotāja un citi nevarētu darīt manu darbu. Tā ir arī ar dārzkopību, ir cilvēki, kuriem tā padodas, kuri zina, kā tur tas kociņš jāierotē pret ziemeļiem, zina, cik un kā stādīt. Un nevajag kautrēties viņiem paprasīt padomu. Es vienmēr iztaujāju, arī par ikdienā veicamajiem dārza darbiem, lai, pa nedēļu tos apdarot, varu sestdien sēdēt un skatīties uz savu dārzu un priecāties – tas tik smuki, tur puķe uzziedējusi, bet tur atkal vairs nav labi. Tad man vīrs vienmēr saka – nu, neskaties tik traki smalki, ņem visu tādā kopainā,” smējās Inguna un priecājās, ka dārzā kuplo skujeņi, ka aug dzīvžogs, bet reizē palicis plašums, lai nedēļas nogalēs, kad atpūsties vecāku mājās sanāk pašu un trīs bērnu draugi, visiem ir vietas un izdodas interesants vakars, spēlējot volejbolu, badmintonu, lēkājot pa batutu.
“Man patīk, ka izdevies izveidot dārzu ar akcentiņiem. Ja būtu sastādīti kociņi, krūmiņi, tad vienmēr liktos, ka tā 20, 30 cilvēku aktivitāte var tos nolauzt, bet tagad ir zaļš plašums. Kad uzzied kāda puķe, tad visi to pamana. Ja visa kā būtu daudz, tad vienu mazu brīnumu pat neieraudzītu,” sacīja Inguna un atzinās, lai arī dzīvo pilsētā, jūtas kā laukos. Vēl Inguna priecājas, ka par apkārtnes skaistumu domā visi kaimiņi. Viņa apbrīno, ka cilvēki, kuri dienas pavada birojos, automašīnās un strādā arī augstos amatos, tūlīt pēc darba iekāpj dārza čībās, uzvelk treniņbikses un raujas melnām miesām.
“Pašvaldības atzinība mums bija liels, liels pārsteigums. Labi, zinājām, ka esam laureātos, bet, kad pilsētas svētkos Cēsu centrā, laukumā dzirdējām – iegūta pirmā vieta, biju bezgala pārsteigta. Man tiešām liekas, ka visi mūsu kaimiņi to pašu ir pelnījuši un vēl vairāk. Visi mums te šeptē, ir ļoti čakli, tāpēc sen saku, ka Briežu ielu vajadzētu pārdēvēt par Rūķu ielu,” sacīja Inguna Zupa, bet jautāta, kādi ir viņas pieredzē krātie padomi citiem, kuri rosās dārzā vai tikai domā to darīt, Inguna teica – vispirms dārzu nepiebāzt ar daudzām puķēm, stādiem, krūmiem, kokiem, lai pašiem paliek vieta, kur atpūsties un izkustēties. Otrs padoms – rūpīgi izvērtēt, kā un kurš veiks dārza iekārtošanu. Inguna neslēpj, ka pirms trim gadiem, kad sākuši sakārtot apkārtni, ļoti vīlusies kādā dārzu ierīkotājfirmā, citiem dārzniekiem nācies kļūdas labot.
“Ir jāatrod savs dārznieks, kuram tu uzticies, jāizrunājas. Man tāda ir Zigrīda. Kad viņa atnāca pārkārtot to, kas manā dārzā jau bija iestādīts, tad, goda vārds, sacīja, ka tik daudzu šķirņu puķes un citus štruntus viņa nekur citur, pat stādaudzētavās vienkopus nav redzējusi. Kad izrakām visas tās narcises, tulpes un ziemcietes, tad izdalīju draugiem un paziņām, visiem pietika. Draudzene pat visu dīķmalu apstādīja,” atcerējās Inguna un piebilda, ka tas vēlreiz ir apliecinājums – ir labi, ja padomu dod profesionālis, bet slikti, ja neatkod, ka kāds par tādu tikai uzdodas. Vēl Inguna neslēpj, ka ģimenes vaļasprieks ir arī ceļošana. Tagad katrā vietā, kur nākas pabūt, skats slīd arī pāri apstādījumiem, interjera priekšmetiem dārzā, kad izdodas ieraudzīt kādu šķietami labu ideju, tad redzēto ģimene iemūžina fotogrāfijās. Pēc tam tiek vērtēts un pārvērtēts, vai tādam smukumam, kāds bija Kurzemes ceļmalas krogā vai Alpu kalnu pakājē, jābūt arī Zupu mājā. “Kaut kad mums būs arī ziedu kastes pie otrā stāva fasādes, būs arī peldbaseins, bet par to runāsim tad, kad tas tiešām būs,” noteica Inguna.
Komentāri