Melnkalne – vēl viena maza valstiņa Balkānos. Politiskā sistēma: republika, galvaspilsēta: Podgorica, valsts teritorija 13 812 km², iedzīvotāji 0,6 miljoni un par naudas vienību izvēlēts stabilais eiro.
Pēc bijušās Dienvidslāvijas sabrukšanas par Melnkalni varēja lasīt presē visai nelāgas ziņas par etniskajām tīrīšanām un kariem. Vēl nesen, 2006. gada maijā, notika referendums, kad viena no otras atdalījās Melnkalne un Serbija, iegūstot neatkarīgu valstu statusu. Tagad melnkalnieši cenšas piesaistīt pasaules uzmanību, pasludinot savu zemi par ekoloģisku valsti. Tomēr ne viss ir tā kā bukletos un reklāmu plakātos, kur Melnkalne visbiežāk asociējas ar mazo krāšņo Sveti Stefan salu Adrijas jūrā.
Slinkums kā reklāma
Beidzot braucienu pa krāčaino robežupi Taru, izkāpjam Melnkalnes pusē. Robežsargi paprasa grupai ekoloģisko nodokli 50 EUR. Ja vien būtu iespējams, es paaicinātu viņus turpat, aiz kantora uz upes krastu, kurš vismaz metru biezā slānī noklāts ar tūristu atstātajiem atkritumiem. Lūk, kur darba fronte!
Salīdzinot attieksmi pret mājas apkārtni un vidi, “lielāko miskastnieku” statusā ir albāņi, otrajā vietā melnkalnieši, trešajā serbi. Piedodiet, šo zemju patrioti, bet necieņa pret dabu, kas tik bagātīgi apveltījusi savus pavalstniekus ar dzidrām un tīrām upēm, mežainiem kalniem, augu daudzveidību un auglīgām ielejām, IR nosodāma. Protams, kūrorti tiek kopti, pucēti un spodrināti, bet pārējās teritorijās izpaužas iedzīvotāju patiesā attieksme. Pirmais, ko pamanu, ir nepārtrauktā joslā piemētātās ceļmalas un autostāvlaukumi. Tur vēl varētu vainot tūristus, jo gandrīz nekur nav trauku, kur izmest. Bet kā rodas neiedomājamie atkritumu dambji un vaļņi gravās, upēs, sarūsējuši lietoto automašīnu kalni ciematos un pilsētās? Savdabīgi, ka jaunās valsts Kosovas iedzīvotāji šo problēmu ir sapratuši un, lai radītu patīkamu iespaidu par savu zemi, vispirms ķērušies pie ceļmalu un izgāztuvju sakopšanas.
Vai Melnkalnē vērts par kaut ko satraukties? Nē taču! Var nopirkt pastkartes ar “Slinkuma kodeksu”. Piemēram: “Ja Tu redzi kādu atpūšamies, palīdzi viņam! Cilvēks piedzimst noguris, lai pēc tam visu mūžu atpūstos. Darbs padara slimu. Lai nenomirtu jaunībā, izvairies no darba jau kopš bērnības! Nestrādā – darbs bīstams dzīvībai!” Iepazīstot dabu un cilvēkus
Melnkalnieši var lepoties ar izcilām kalnu ainavām, ik aiz līkuma pārsteidzot autobraucējus. Par laimi, šosejas malā ir paplašinājumi, kur apstāties un fotoaparātus “padarīt smagākus”. Pa ceļam uz Adrijas jūras piekrasti, pāri Durmitoru kalnu masīvam var baudīt Taras kanjona galvu reibinošās klinšu sienas, HES aizsprostoto Pivu, kura līdzinās fjordam ar fantastiski tirkīzziliem ūdeņiem, ciprešu birzes un Kotoras līci, ko uzskata par vienu no pasaulē skaistākajiem.
Vasarā kalnos izceļas daudz ugunsgrēku. Citur hektāriem izdegusi zāle, krūmāji, mežs, citur vēl dūmo vai pat pašā ceļmalā deg ar liesmu. Vietējie atzīst, ka nodzēst grūti, un pat nepūlas kaut ko darīt. Lai daba pati tiek galā! Vakaros apkārtne smaržo pēc dūmiem un tumsā pakalnos spīguļo sīkas liesmiņas.
Piesardzīgi lavierējot pa serpentīniem, gaidot sastrēgumos un uzmanīgi bremzējot, pamanām, ka aiz mums brauc autobuss ar Melnkalnes numuru. Mūsu šoferis rāda, lai brauc garām. Melnkalnietis apdzen gan, bet strauji nobremzē, piespiežot apstāties arī mūs, un nāk runāties. Izrādās, šis kungs nav no “Slinkuma kodeksa” cienītājiem, jo temperamentīgi izlamā savā dzimtajā valodā. Mēs braucot par lēnu un par daudz bremzējot. “Tu neesi nekas, tu esi nulle!” atskan veltījums mūsu šoferim un niknais iezemietis aizbrauc tālāk savā stilā.
Daži našķi no virtuves
Īpašais melnkalniešu ēdiens, ko pasniedz viesiem, ir grilēta dažādu “kustoņu” gaļa vai lielas sviestmaizes ar vītināto šķiņķi. Ko piedzert klāt? Stiprākais ir lozovačs – vīnogu šņabis. Ieteicamākie vīni – “Vranac” un “Krstač”. Bet latviešu tūristiem vislabāk patika “Nikšičko pivo” – Nikšicas alus, ko ražo kopš 1896. gada.
Ja vēlas kaut ko ļoti nacionālu un vienkāršu, ko vietējie ēd mājās, tad var pasūtīt Kacamak biezputru, ko gatavo no kviešu vai griķu putraimiem, klāt pievienojot biezpienu un rūgušpienu (nez, vai tik nebūs skābputra?), Kikvaru – kartupeļu biezputru ar rūgušpienu vai Poparu – piena un izkausēta sviesta un biezpiena masā iedrupināti maizes gabaliņi. Brokastīs melnkalnieši ēd burekus – kārtainās mīklas pīrāgus ar sieru un gaļu vai baltmaizi ar sviestu un medu. Bieža piedeva pie otrajiem ēdieniem ir marinēti pipari, gurķi un pupiņu pākstis. Labu apetīti!
Komentāri