mākslas zinātniece
“Šogad Mākslas dienu ekspozīcijas mērķis un tradīcija ir dokumentēt
laiku, arī parādīt procesus, kas notiek mākslas jomā,” par Cēsu novada 35. mākslas izstādi stāsta Izstāžu nama vadītāja Nata Livonska. “Ja agrāk aicinājām piedalīties Vidzemes māksliniekus, tagad dalībnieki ir Cēsu novadā dzīvojošie mākslas profesionāļi un arī mākslas amatieri.”
Izstāde ir raiba kā dzeņa vēders un mūsu laiks. Kopējās koncepcijas trūkums ir šodienas koncepcija. Aicināts katrs, kas var un grib. Jautājums tikai – ko grib un ko var.
Tālab solīds ievads ir Reinholda Kasparsona 120 gadu piemiņas personālizstāde. Uzsmaržo pagājušā gadsimta 30.gadu mierīgā pašpietiekamības atmosfēra J.R.Tilberga pozīcijai tuvos portretos un zemnieciski smagnēja humora zīmējumos interesanti aplūkot mākslinieka arhīvu un izlasīt anotācijas. Bet kaut kur manā zemapziņā gruzd Kasparsona un Tilberga izsmiešanās akcijas sekas. Jēkaba Kazāka īsais mūžs.
Otra personālizstāde veltīta Andrejam Severetņikovam, gleznotājam no Salacgrīvas. No pūļa kņadas attālināts jūtīga un gudra inteliģenta reālisms. Ciešs skatiens dabas stāvokļos un procesos, pat mulsinoši tuvu pienākot Purvītim (sniegs). Jā, ar citu intonāciju, citu temperamentu, bet ekspozīcijai cauri vijas krieviskas dvēseles latviskā zemē nostalģiskas ilgas pēc aizgājušā sudraba laikmeta.
Līdzās otrā stāva ekspozīcija. Raibu raibā ideju, mākslinieciskās un profesionālās varēšanas ziņā. Vairums darbu jāraksturo kā sava ceļa meklēšana vai trenēšanās. Var teikt arī tā: skaļa runāšana, kamēr vēl nav ko teikt. Jā, katram ir tiesības paust savus uzskatus (ja uzskati vispār ir un ir kas klausās un skatās). Bet mākslas darba kompozīcija nenozīmē tikai salikt un piekraut. Kompozīcija prasa arī atteikšanos, savas domas kristalizēšanu. Un šeit paraugs jaunajiem ir mākslas skolas direktora Viļņa Kļaviņa lakoniskā, ironiski simboliskā kompozīcija “Krīze”, Valda Vanadziņa ergonomiskā un asprātīgā ideja un uzdrīkstēšanās dizaina projektā kompozicionāli meistarīgi apvienot derīguma funkciju un termiņu zaudējušas lietas, dodot tām impulsu daudzveidīgai jaunai dzīvei – praktiskai, dekoratīvai, citus rosinošai. Tātad radošai un pedagoģiskai. Jāņa Vīksnas kompozīcija “Portreti”. Zibenīga reportiera un mākslinieka pozīcija aicina, pirmkārt, pazīt, otrkārt, pasmaidīt par portretējamā negaidītu un tālab trāpīgu atklāsmi, treškārt, izteikt atzinību autoram par korektu un ietilpīgu vēstījumu.
Tagad par izstādes pamatkodolu pirmā stāva zālē. Tas liek domāt par mākslas attīstības ceļa ievirzi pretī rītdienai. Izskatās, ka glezniecība tās klasiskajā izpratnē savas pozīcijas atdod tehnoloģiskiem eksperimentiem (V.Atāls, I. Vanadziņa, K. Rozenberga) un dizainiskai domāšanai, kļūstot vai nekļūstot par pavadoni domas iemiesojumam citos materiālos. Spožākos mākslinieciskos atradumus raksturo vienkāršība, asprātība un lakoniska satura ietilpība.
Nav iespējams atrauties no Matiasa Jansona skulptūrām. Galējais lakonisms paplašina un padziļina redzējumu, aicina saskatīt skaistumu šķietami vispārzināmajā – sievietes auguma plastikā, dabas materiālu struktūru ritmos, krāsās un virsmās. Mazvārdīgs, šķietami skops, bet padziļināti redzīgs ir Ritums Ivanovs. Sāpīgu redzīgumu savā iespaidīgajā objektā ir ievērpusi arī Dzintra Vilks, domu tekstuāli paskaidrojot. Galēja lakonisma robežai tekstilmākslas izteiksmes iespēju arsenālā ir pietuvojusies Sanita Leišavniece, uz mazvārdību ceļā ir māsas Vanadziņas, bet tuvu pilnībai, manuprāt, ir Ēro Rasa koncepcija. Bezkrāsains stikls. Caurspīdīga stikla plāksne uz baltas sienas. Caurspīdīgs, bezkrāsains cilvēks ar vienu roku ieķēries fona plāksnes augšmalā un pūlas noturēties. Cilvēka auguma kontūras atkārto un nedaudz deformē krītošā ēna, kas eksponējas uz sienas. Tas esot 2009.gada latvietis. Autors it kā jautā skatītājam un pats sev: ” Vai viņš noturēsies?” Mākslas darbs liek domāt, ka autora piešķirtā enerģiskā kustība liks stikla latvietim sasparoties, lai tiktu uz augšu, nevis kristu lejup. Kaut nu tā būtu.
Patīkama un daudzsološa ir iepazīšanās ar jauno stikla dizaineri Ievu Pilikseri, kuras darbos spēle, materiāls, gaisma, krāsa, ritms utt. caur profesionāli nevainojamu kompozīciju nonāk līdz simbolam.
Atzinīgus vārdus gribas veltīt arī Valdim Atālam. Dīvains, šķietami lielajai mākslai (glezniecībai) nepieņemams materiāls, bezmaz vai otrreizējā izejviela – plastmasas pērlītes ( ielīmētas? iekausētas?)- muzikāli ritmiskā un gluži vai neticami niansēti krāsainā kompozīcijā spēj uzmirdzēt gaismai, atalgojot ar vērā ņemamu estētisku baudījumu.
Nobeigumā. Quo vadis, 21.gs. māksla? Un atbildēt gribas ar M. Valia domu no grāmatas “Klusums”. “Viena no interesantākajām parādībām, kas notiek saistībā ar klusuma ievērošanu, ir tāda, ka prāts pilnveido radošo ģēniju. Piemērs: cilvēks, kurš radis pie spraigām darbībām un ārēju apstākļu radītām izklaidēm, brīvajā laikā paliek vienatnē ar saviem iekšējiem resursiem Ja neviens viņu netraucēs, šī cilvēka prātā notiks īpatnēja reakcija un viņš atklās pats savas iekšējās neizsmeļamās rezerves un oriģinalitāti.”
Manuprāt, virzība uz lakonismu ir virzība uz klusumu.
Komentāri