Savā istabiņā, rokās turot ikonas, Maijas kundze par sevi, kaimiņiem, paziņām, pilsētu un Latviju aizlūdza Ziemassvētkos un to darīs arī kā pareizticīgā janvārī.
“Pasaulē ir daudz vairāk labo cilvēku, tikai tāpēc mēs varam te dzīvot,” noteica Maija Orlova, kura jau ilgāk nekā 17 gadus dzīvo viena. “Vientulība man ļauj padomāt par dzīvi. Un esmu tikusi tik tālu, ka saprotu, cik svarīgi ir otram piedot, censties katru cilvēka rīcību saprast un attaisnot. Var taču būt, ka viņš nekā slikta negribēja. Varbūt tikai kļūdījās un pats pārdzīvo. Ir svarīgi piedot, jo līdz ar to sirdī ienāk miers. Un visi labie darbi, kaut katrs sīkums jau dzīves laikā atdarās ar labu. Es to zinu, jo garš mūžs ir nodzīvots,” pārdomās dalījās Maijas kundze. Viņa arī sprieda, ka vienalga, luterāņu, katoļu vai pareizticīgo Ziemassvētki, tie visi ir sirds svētki.
“Ikdiena jau daudziem paiet vienatnē, bet svētkos mēs gaidām ciemiņus. Man prieks, ka kopš seniem gadiem esmu saglabājusi draugus. Man ir arī labi kaimiņi. Ļoti labi saprotamies. Man ir draudzene, tepat Cēsīs, kura jau gadu gadiem mani apciemo, vēl vairāk, kopš kājas kļuva vājākas un pati daudz nespēju izstaigāt. Viņa tā arī man saka – tu man reiz palīdzēji un tagad varu palīdzēt tev. Tā kā svētkos nekad neesmu viena,” sacīja Maija, bet uzreiz piebilda: “Arī šodien neesmu viena. Parasti jau no malas liekas – vientuļš, ja nav otra cilvēka blakus, dzīvniekus nepieraksta. Neesmu vientuļa, jo man ir divi kaķi un akvārijs, pilns ar zivīm. Par to rūpējos jau ilgāk nekā 35 gadus.”
Ko cilvēkam dāvā mājdzīvnieki? Maija sacīja – drošību, sirdsmieru un prieku. Ne jau tādu drošību kā sargsuņi vai trīskārša durvju atslēga, bet sajūtu līmenī.
“Kaķi ar mani runājas, tie jūt, kad man ir slikti ar veselību. Redzot, ka man ir skumji ap sirdi, sāk rotaļas, un man tūlīt ir jāsmejas. Bet par veselību runājot, tas ir nopietni. Man ļoti sāp kājas, un runcis vienmēr guļ uz ceļgaliem. Noņem sāpi. Kaķenīte, mana mīļā Tima, vienmēr iekārtojas uz krūtīm, un asinsspiediens nekāpj. Reiz piemeklēja sirdslēkme, atbrauca ārsti, bet Timuška neiet nost no sirds. Juta, kur man tā vaina,” piedzīvoto atcerējās Maija un atgādināja arī to, ka vismīļākie mēdz būt cilvēka izglābtie dzīvnieki. Timu viņa pirms deviņiem gadiem ienesusi mājās no miskastes. Kaķīte bijusi gauži maziņa, slima, novārgusi. Dienu no dienas raudzījusies saimniecei acīs, sākusi ēst, tad teikusi – ņau.
“Un tā pierada pie labākas dzīves. Runcis ir viņas dēls, bet tagad jau vairākus gadus abus esmu pataisījusi par īstiem istabas un gultas kaķiem, kuri mani no rīta modina, prasa ēst, un tā sākas mūsu diena. Akvārijs mājās joprojām ir tāpēc, ka kādreiz to ļoti gribēju. Man likās tik skaisti – sēdi un raugies, kā aiz stikla rit zivju dzīve. Un, domāju, arī zivtiņas mani pazīst. Gan nerunā, bet arī tā ir dzīvība,” sacīja Maija. Astoņdesmitgadniece priecājās, ka ziema ņemas spēkā, ka līdz ar jauna gada sākumu atkal ir tīkamāk gaidīt pavasari.
“Man patīk Cēsīs, jo te ir tik daudz zaļas krāsas. Man negribētos dzīvot uz akmeņiem. Un Cēsis ir klusas. Tas man patīk,” noteica Maija un paraudzījās pa logu. Uz palodzes akvārijā peldēja zivis, bet ārpusē lidoja retas sniegpārslas.
Komentāri