Spodra Rūnika dzīvo skaistā vietā – starp Kaives ezeru un parku. Viņa ir darbīga un čakla. Un Kaives parka sakopšana ir viņas sirdsprieks.
Spodra stāsta, ka Kaives muižas parks atdzimis pēdējos gados. „Pirms diviem gadiem mūsu pagastā notika novada svētki. Tad cītīgi saposāmies. Pateicoties šiem svētkiem, atdzima arī novārtā atstātais Kaives parks,” stāsta Spodra un atceras, ka pirms svētkiem visi kaivēnieši kopā ķērušies pie darba.
„Ienākot parkā, svešiniekam varbūt šķiet – kas tad te izdarīts? Bet nevar iedomāties, kas te vispār bija… No kolhoza laikiem bija pamestas lūžņu kaudzes, viss ieaudzis zālē un krūmos. Paveikts mežonīgs darbs. Turklāt Kaives parks ir vēsturiska bagātība, jo šeit no muižas laikiem bijis parks ar ozolu stādījumiem,” stāsta kaivēniete un rāda uz uzstādītajām koka skulptūrām.
„Pēc iepriekšējās kultūras darbinieces Aldas Rižas aicinājuma bija sasaukti mākslinieki, kuri no parka simts gadus vecajiem ozolu bluķiem taisīja dažādas koka figūras un te izvietoja. Parks tiešām ieguvis jaunu seju, un ir patīkami pastaigāties,” saka Spodra un atzīst, ka pavasarī arī skolas bērni nāk kopt parka teritoriju.
Jautāta, kāpēc Spodra tik ļoti pieķērusies parkam un to nesavtīgi kopj, saka: “Cauri parkam eju uz pagrabu, uz pagasta centru. Nevaru noskatīties, ka te piemētāts. Salasu arī nokritušos zarus, vairākas puķudobes esmu uztaisījusi. Esmu sastādījusi tulpes, narcises, nesen no graviņas atnesu un sastādīju sniegpulkstenītes. Neko īpašu jau nedaru un nekāda atbildība man nav uzlikta. Esmu parasts cilvēks. Bet patīk kustēties. Nav veselīgi manos zelta gados sēdēt istabā un tikai skatīties televizoru.”
Kaives parkā pērn rudenī tika uzstādīta arī skeitošanas minirampa un basketbola grozs jauniešiem. Spodra stāsta, ka jaunā paaudze parku ir iecienījusi. Pērn te norisinājās arī divu dienu mūzikas festivāls „Kaives knaģis”.
„Jauki, ka jauniešiem ir šāda vieta. Taču nenoliegšu, ka daļa ir diezgan neuzvedīgi. Sēž pie galda, dzer un turpat zemē arī visu atstāj. Tad es, ejot uz pagrabu, salasu. Tādi tie jaunieši mūsdienās ir. Nepaies piecus soļus uz atkritumu tvertni un neizmetīs,” domās dalās Spodra un atklāj, ka viņas sapnis bijis kļūt par dārznieci.
„Gribēju iet uz Bulduriem mācīties, bet nesanāca. Ģimenē bijām četri bērni. Mamma nomira, un visi izmācīties nevarējām. Taču katram jau dzīvē savs. Paliku Kaivē. Kā saka – tuvāk pie dabas. Un tādi dabas mīluļi jau esam. Kādreiz pilsētnieki pajoko, sakot, kā mūs daba te lutina. Bet kuru tad nelutina? Nāciet uz laukiem dzīvot un lutinās jūs arī! Bet vai tad vairs kāds laukos grib dzīvot? Te jau tikai tantes palikušas. Jaunie visi uz pilsētu aizskrien,” spriež Spodra un turpina izrādīt gana plašo parka teritoriju. Pastāsta par katru izveidoto puķudobīti, piestāj pie katras skulptūras un nespēj vien beigt labus vārdus teikt par Aldu Rižu, kura parka sakopšanā darījusi daudz.
Par kādu parka nostūri Spodra stāsta: „Kādreiz te bija jāņogu krūmi, visi nāca lasīt ogas. Tās bija lielas un saldas. Bet no darbnīcām viens saveda lūžņus un sagāza ogulājiem virsū… Tas, kurš mūžam lāpstu nav zemē iedūris un kādu krūmu iestādījis, tā var atļauties. Bet kolhoza laiks jau bija kolhoza laiks. Tad jau katrs darīja to, kas ienāk prātā.”
Ejot pa parku, Spodra ik uz soļa stāsta, kas vēl būtu darāms – te krūmi atkal jāizzāģē,
tur
lapas
jāsagrābj.
„Pavasara talka mums vēl būs. Un tad jau gan skolēni, gan vietējie kaivēnieši sanāk un darbus apdara. Ļoti gribas, lai mēs spētu novērtēt to, kas mums pieder,” saka Spodra.
Komentāri