Drabešu internātpamatskolā mācās 137 audzēkņi no Cēsu, Limbažu, Valkas, arī Rīgas un Balvu rajona. Skolā mācās bērni tikai no trūcīgām ģimenēm. Tas nozīmē, ka mēneša tēriņiem katram ģimenes loceklim nesanāk vairāk par 80 latiem. Skolotāji stāsta, ka daudzi noteikti iztiek pat ar mazāku naudiņu. Speciālisti saka: “Diemžēl, bet vairākas trūcīgās ģimenes šodien ir arī nelabvēlīgas. Trūcīgais un nelabvēlīgais iet roku rokā.”
Ar skolotājām runājām par to, kas viņas satrauc, domājot par bērnu nākotni, pašu profesijas prestižu un par vardarbību. Skolotājas neslēpj, ka emocionālo vardarbību bieži izjūt uz savas ādas. Un pauž uzskatu – valsts grimst arvien dziļākā purvā. Kāpēc? Ne cilvēks, ne bērns tajā nav vērtība. Un ikdienā piedzīvotais ir sekas. Cēloņi ir jāmeklē ģimenēs, kurās bērni auguši. Protams, ģimenes ir dažādas, un bērni ir dažādi. Daudzi ir labi, un daži labo mācās.
“Izjūtu, kā ir cēlies vardarbības līmenis visapkārt. Un mēs neglābjami esam ierauti šajā vilnī, nedzīvojam aiz skaista žoga, kur viss ir labi,” tā Drabešu internātpamatskolas direktore Dina Dombrovska un piebilda, ka bērni pilnām saujām tver apkārt notiekošo un daļai bērnu liekas, ka jautājumus var risināt uzstājīgi, arī rupji kliedzot.
Jautāti par vardarbību skolā, pedagogi un internātskolas audzinātāji neslēpj – tā pastāv.
“Pērnajā mācību gadā apmēram trešdaļu darba veltīju, lai palīdzētu risināt konfliktus bērnu vidū. Pērn ļoti daudz meitenes meitenēm darīja pāri, un tas mani satrauc. Sita, ņirgājās viena par otru. Un skumjākais – nepauda nožēlu par izdarīto. Bija situācijas, kurās iesaistījām pat policiju, bet meitenes tomēr uzskatīja, ka tā vajadzējis darīt,” atcerējās skolas sociālā pedagoģe Sandra Grundīza, bet kolēģe Ingrīda Logina piebilda: “Kā klasē var justies citi bērni, ja ir viens, kurš atļaujas spļaudīties, arī iesist. Katru reizi skolotājam viņš jāatrunā tā uzvesties.” Skolas direktores vietniece izglītības jomā Marija Avotiņa: “Pietrūkst cieņas pret skolotāju. Tiek teiktas rupjības, ik pa laikam var tevi pasūtīt, piedodiet, uz poda! Un skolotājiem jādzird arī daudz rupjāki vārdi. Tā ir emocionāla vardarbība, jo skolotājs jūtas neveikli, tiek traucēts arī darbs. Un kā lai nākamajā stundā skolotājs ir mīļš un laipns? Un izpaužas vardarbība pret klasesbiedriem. Daži grib mācīties, bet kāds staigā pa klasi – norauj priekšmetus no galda, iebukņī, aizcērt durvis.”
Skolotāji, protams, meklē iemeslus šādai uzvedībai, cenšas izzināt, kas notiek ģimenēs, kurās izauguši bērni ar šādu uzvedību un attieksmi pret pārējiem.
“Ir daži bērni, kuriem īpaši grūtas ir pirmdienas. Vecākiem par viņiem nav nekādas teikšanas. Viņi nav naktis gulējuši, lietojuši alkoholu. Kā viņi skolā jūtas? Ir bērni, kuru uzvedība mainās piektdienās, jo viņi visu laiku domā – kā tikšu mājās, kas tur būs priekšā? Stāv pie logiem un gaida, vai mamma atbrauks pretī, kā solījusi. Tas ir liels stress,” vērtēja Sandra Grundīza. Skolotāji nenoliedz, ka dara darbu, kas jāpaveic vecākiem – mazos bērnus apģērbj, parāda, kā jāmazgājas, dažādo viņu ēdienkarti. Ja vecāki bērnu atsūtījuši uz skolu slimu, tad aizved pie ārsta, zobārsta. “Redzot, kas notiek viņu ģimenēs, mēs sakām – štrunts ar vecākiem. Tas ir labi, ja institūcijas ģimenes kontrolē, bet mums skolā jāpalīdz bērniem izaugt. Ja viņa dzīve jau ir sabojāta, tad varu vismaz teikt, ka divām trešdaļām bērnu mums izdodas palīdzēt izpērties uz labo pusi,” tā skolas direktores vietniece audzināšanas jomā Sarmīte Čemme.
Komentāri