Paaudzēm vajag satikties. Ik svētdienu un arī svētkos

Priekuliešu Daces un Alfrēda Jurciņu ikdienu piepilda prieks par bērniem, mazbērniem un dzīvi savā valstī, Latvijā. Atmiņas par dzimtā pārdzīvoto, par padomju gadu represijām sevī nes klusi. Sarunā ar “Druvu” izskan spēcīga apziņa par latvisko identitāti, par ģimenes vērtībām.

Gan Latvijas Poli­tiski represēto apvienības Cēsu biedrības bijušās priekšsēdētājas Daces Jurciņas, gan vīra Alfrēda dzimtu un dzīves stāsti aizved līdz pat Omskai, taču abi atgriezušies Latvijā, un Vidzemes sirdī sācies viņu ģimenes stāsts. “Tā viss mūžs te, Priekuļos, aizgājis. Teh­nikums, Lauksaimniecības akadēmija, pa vidu paša kāzas,” smejot noteic Alfrēds, piemetinot – nu jau vairāk nekā pusgadsimts laulībā un tikpat arī Priekuļos.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados vectēvs Alfrēdu pierunājis būvēt māju.

“Septiņi gadi bez svētdienām, un te tā ir. Pašu spēkiem,” ne bez lepnuma teic Alfrēds, atceroties, kā abi ar sievu Daci strādājuši algotu darbu un vēl turējuši lopus, lai mājas būvniecībai iegūtu kādu papildu naudu. Tikmēr izauguši arī visi trīs bērni. Šķiet, viņi pārņēmuši vecāku dzīves pieredzi, tagad jau katram ir sava māja, taču visi ir tepat – vai nu Priekuļos, vai, tālākais, Cēsīs. “Prieks ir katru svētdienu viņus redzēt!” apliecina abi vecāki, piemetinot vēl to kluso prieku, ka neviens no bērniem nav aizbraucis dzīvot ārzemēs.  

Jurciņu mājā kā pašsaprotama ir tradīcija ik svētdienu sanākt kopā uz pusdienām. “Drīkst nerunāt, ja tobrīd negribas, bet mēs te esam visi kopā,” stāsta Dace, mazdēlam Mārcim piebalsojot – vecmammai un vectēvam šī kopbūtne ļoti tīkot. Dace atzīst, ka neesot viegli izdomāt trīs kārtu ēdienkarti katrai svētdienai tā, lai neatkārtotos, bet šie ģimenes satikšanās svētki ir tā vērti.

Pie mājas vairāk nekā 20 gadu mastā plīvojis karogs, ģimenes lepnums, tagad karogu izkar pie ēkas. Valsts karogs kā apliecinājums Latvijai ģimenē ir augstā godā un nav vienkārši pienākums. Dace atminas, ka reiz meita Ilze, pamanot, ka karogam, ko gatavojušies izkārt pie savas mājas, redzams nodilums, teikusi: “Tādu vairs neliksim. Tādu nedrīkst, arī mammai būs skumji, ja to ieraudzīs.”

Pieminot izsūtījumu un savu vecāku pieredzēto, arī latviešu saimniekošanas prasmi pat neiespējamos apstākļos tālajā Sibīrijā, Dace atzīst: “Kaut Latvija maza un varbūt kādam no malas šķiet necila, tauta šeit ir stipra. Esam izdzīvojuši un dzīvosim.”  Dace atceras laiku, kad sarkanbaltsarkanais karogs bija aizliegts, arī latviešu gads­kārtu svētkus ne sevišķi drīkstēja atzīmēt, bet Jurciņi svinējuši. “Te, kur dzīvojam, bija rudzu lauks, mēs, visi ieliņas iedzīvotāji, līdzīgā laikā te cēlām mājas. Kad sākās veļu laiks, tad ģērbām tautastērpus un vilkām bluķi pa ciematiņu, dziedot tautasdziesmas, dažās mājās mūs arī pacienāja.” Jo īpaša viņiem bijusi Mārtiņdiena, jo dēls ir Mārtiņš un nu arī mazdēls Mārcis. “Vilkām maskas, mācījāmies dainas un centāmies veidot sev šādus svētkus. Teica jau, ka esam dulli, bet nu lielu spēku tam visam devis arī tas, ka vienmēr esam dejojuši tautas dejas,” saka Dace, priecājoties, ka dēls Mārtiņš nu jau 15 gadus vada bērnu deju kolektīvu “Tūga­diņš”. Arī vismazākā mazmeitiņa no astoņiem mazbērniem šovasar dejojusi Skolēnu dziesmu un deju svētkos.

Kā vienu no laimīgākajiem brīžiem ģimenes atmiņās Alfrēds min Dziesmu un deju svētku reizi, kad izdevies dejot gan abiem ar Daci, gan arī visiem trim bērniem. Nupat jau gadus četrus Jurciņu pāris vairs nedejo – veselības sarežģījumi -, taču cenšas aktīvi sekot līdzi jaunākās paaudzes gaitām un dodas uz koncertiem.

Alfrēds atzīst – ļoti pārdzīvo par notikumiem Ukrainā. Patiesībā par visu, kas bijis jau pirms tam – notikumiem Gruzijā, opozicionāru slepkavībām Maskavā. “Tā nācija, tie cilvēki jau nav vainīgi, lai arī ko tur teiktu, bet tas galvgalis,” sevi cenšas mierināt priekulietis. “Ja sauks, būs jāiet arī mums, lai arī cik veci mēs būtu. Bet cerēsim, ka tā nebūs.” Alfrēds kā zīmīgu mirkli pēkšņi atceras Atmodas, Barikāžu laiku, kad naktī tramvaja pieturā Rīgā dzirdējis jaunu krieviski runājošu pārīti, kas sačukstējušies: “Nerunā skaļi! Visa Latvija ir Rīgā.” Alfrēds teic: “Tas bija Barikāžu laikā, un tas ir katros Dziesmu svētkos. Tā ir tā sajūta, kuras dēļ ne no kā nav bail.”

Arī viens no mazbērniem – astotklasnieks Mārcis Āboltiņš – sakās atceramies visus Lāčplēša dienas tradicionālos notikumus, kā arī valsts proklamēšanas gadadienas ieražas no pašas mazotnes. Arī Priekuļu pamatskolā, kur viņš mācās, visa šī nedēļa ir aizvadīta valstiskās noskaņās. Neno­liedzami, vectēvam Alfrēdam ir, ko teikt, gan par izglītības sistēmas trūkumiem, gan mūsdienu jauniešu dzīvesveidu, tomēr, kā pats uzsver: “Bērniem ir jārāda piemērs caurcaurēm: ka visi kaut ko dara, ka ir jāstrādā un bez darba nekad nekas nenotiks.”

Lai arī daudz varētu teikt par politiķu un ierēdniecības izdarībām, tomēr kopumā Alfrēds atzīst – dzīves laikā ir izdevies gana daudz parunāt ar visdažādākajiem cilvēkiem, ar dejošanu pabūt arī daudzās valstīs un pašu attieksme ir “mūsu valstij labajā virzienā”. Tāpēc Alfrēds gribētu novēlēt: “Latvijai – tik uz priekšu! Tā ir bijusi mūsu zeme jau kurā paaudzē, un tādai tai arī jāpaliek!”