Valmieras novada fonds aicināja Cēsu puses nevalstiskās organizācijas (NVO), lai diskutētu – “Vai un kādam būt NVO atbalsta centram Vidzemē?”. “Jau vairākus gadus dažas reģionāla NVO centra funkcijas ar Kultūras ministrijas atbalstu Vidzemē pilda Valmieras novada fonds, taču tas nav fonda pamatuzdevums,” stāsta fonda vadītājs Ansis Bērziņš un uzsver, ka ir daudz iespēju un arī vajadzību, kas ir aktuālas NVO, kaut vai interešu pārstāvība vietējā un nacionālā līmenī, NVO kopprojekti, metodisks atbalsts.
Vidzemē patlaban nav nevienas organizācijas, kura mērķtiecīgi un regulāri strādātu ar NVO, tām palīdzētu. Cēsu Invalīdu biedrības valdes priekšsēdētājs Indulis Balodis atzinis, ka visus gadus biedrība ir pati strādājusi, iztikusi un tai nevajag nekādu centru. Citās domās bija 14 organizāciju pārstāvji, kuri bija atnākuši uz diskusiju. Kultūras atbalsta fonda “Klēts” pārstāve Zinta Dubrovska savulaik strādāja Vidzemes NVO centrā. Tad finansējums apsīka, radās problēmas ar telpām un centrs darbību beidza. Vēl viņa darbojusies cilvēktiesību atbalsta tīklā. Arī tā liktenis bijis līdzīgs. Sieviešu resursu centra “Prieks” vadītāja Biruta Mežale atgādina, ka NVO centrs bijis liels atbalsts organizācijām, rīkotas praktiskas mācības, varējuši saņemt padomu. “Pašvaldība gadā piešķir simts eiro, ar to pietiek, lai uzturētu bankas kontu un mums to neslēgtu,” bilst Biruta Mežale. Patiesībā Biruta ar savu uzņēmējdarbību uztur sieviešu resursu centru “Prieks”. Tā kā daudzos pagastos ir sieviešu biedrības, viņa tām bez maksas palīdz sakārtot grāmatvedības jautājumus.
Ansis Bērziņš pastāstīja, ka NVO centri darbojas Kurzemē un Zemgalē. “NVO ne tikai sadarbojas kopīgos projektos, svarīga ir arī interešu aizstāvība. Ja organizācija vietējā līmenī kaut ko nespēj izdarīt un pietrūkst jaudas, centrs var palīdzēt ar padomu, sakārtot dokumentus. Tāpat ir arī nacionālajā līmenī. Diemžēl visbiežāk nelielām organizācijām pietrūkst kapacitātes, lai izdarītu to, ko vēlas,” pārdomās dalījās Ansis Bērziņš.
Zinta Dubrovska pauda pārliecību, ka diemžēl NVO nav lobija Saeimā. “Pensionārus un mazāk aizsargāto iedzīvotāju daļu pastumj malā,” atgādināja pensionāre. Zinta ierosināja rīkot tikšanās ar Saeimas deputātiem, nozaru NVO runāt ar ministriem, deputātiem, kuri izstrādā likumus, kas skar noteikto jomu. “Tā mēs varētu citā līmenī pacelt NVO balsi. Piemēram, uz Valmieru brauc kultūras ministre vai Saeimas deputāts, kurš saistīts ar kultūru, mēs varētu sarīkot tikšanos, lai visas biedrības, kas saistītas ar šo nozari, pārrunātu aktuālo. Tā būtu reāla saruna. Tikai konstruktīvai sarunai ir jēga,” sacīja Ruta Krastiņa, un kolēģi viņai piekrita.
Vienisprātis NVO pārstāvji bija par to, ka nepieciešama informācijas apmaiņa, ka bieži vien organizācijas neuzzina sev svarīgo. Par sadarbību ar pašvaldībām un to atbalstu izskanēja dažādi viedokļi. Ierosinājums, ka domes speciālisti varētu dot padomu NVO, gan tika atzīts par nereālu, un, kā atzina Cēsu Politiski represēto biedrības pārstāvis Pēteris Ozols, pašvaldībā pašiem darba pietiek. Izskanēja ierosinājums, ka NVO centram domes varētu uzticēt projektu konkursu vērtēšanu un naudas sadali. Visi bija vienisprātis, ka tā nenotiks, jo pašvaldības ir ieinteresētas kaut simts eiro, bet pašas iedot NVO, nevis ar starpniekiem. Tāpat tika atzīts, ka mazām organizācijām kļūst aizvien grūtāk piedalīties konkursos, darot kopā, tas izdodas labāk.
To, ka centrs vajadzīgs, diskusiju nebija, tāpat arī par to, kādas būtu tā funkcijas. NVO centrs organizācijām nodrošinātu konsultācijas, mācības, aktuālo informāciju, būtu vadošais lielos projektos, pārstāvētu daudzu organizāciju intereses. Protams, netrūka praktisku jautājumu, piemēram, – vai organizācijām būs jāmaksā centram.
Plašāka diskusija izvērtās, vai dibināt vienu NVO centru vai katrā bijušajā rajonā savu. Skaidrs – jo vairāk centru, jo dārgāk tie izmaksās un mazāka būs to jauda. “Katru organizāciju interesē sava nozare, un mēs jau cits citu, kuri darbojas, piemēram, kultūrā, zinām. Savukārt es maz zinu par organizācijām tepat Cēsīs, kuras darbojas citās jomās. Tai jābūt Vidzemes NVO,” viedokli pauda Ruta Krastiņa.
Ansis Bērziņš uzsvēra, ka Valmieras novada fonds tikai rosina diskusiju, NVO pašām jāizlemj. “Neviens neuzturēs NVO centru, kā tas bija 90.gadu beigās, ar to jārēķinās. Katram šķiet, ka mans ciems, novads, pilsēta ir tas pats svarīgākais centrs, un tā arī ir. Bet mums jāapzinās, ka uz pasaules fona visa Latvija ir viens mazs pagasts. Kā atrast to, kas būtu kopā darāms ciemam un pilsētai, lūk, tas ir svarīgi,” pārdomās dalījās Ansis Bērziņš.
Diskusijas, vai vajadzīgs NVO centrs, kādam un kur tam būt, turpināsies. Tādas būs ne tikai bijušo rajonu centros, bet arī Vecpiebalgā.
Komentāri