Latvijas Arheologu biedrība par Latvijas 2022.gada arheoloģisko pieminekli izraudzījusies Cēsu senpilsētu.
Arheoloģe Laura Lēģere, kura ieteica Cēsis titulam, norāda, ka vēlējusies aktualizēt arheoloģisko mantojumu un tā pārvaldību pilsētās, jo to bieži uzskata par šķērsli teritorijas attīstības plānu īstenošanai, nevis vēsturisku pilsētu neatņemamu sastāvdaļu un nozīmīgu kultūras mantojumu.
Valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis “Cēsu senpilsēta” kopā ar Cēsu viduslaiku pils teritoriju, Riekstu kalnu – pilskalnu, Konventa laukuma viduslaiku kapsētu, Katrīnas baznīcas viduslaiku kapsētu un Sv.Jāņa baznīcas viduslaiku kapsētu aizņem aptuveni 27 ha lielu platību.
L. Lēģere stāsta, ka arheoloģiskā mantojuma pārvaldības tēmu pētījusi jau sen, par to rakstījusi maģistra darbu: “Dzīvojot un strādājot Cēsu pusē, man šķita būtiski šo tēmu aktualizēt. Ja nelielā teritorijā ir tikai viens arhitektūras piemineklis, pārvaldība ir daudz vienkāršāka nekā teritorijā, kas aizņem 27 hektārus. Esmu sapratusi, ka cēsniekiem, kuru īpašumi ir senpilsētas teritorijā, joprojām nav īsti skaidrs, kur meklēt palīdzību, kā kārtot to vai citu jautājumu, cik izmaksās izpēte, ko viņš drīkst darīt savā īpašumā, ko ne. Sapratu, ka tam jāpievēršas jau plašākā līmenī, tāpēc ļoti priecājos, ka Arheologu biedrības valde atbalstīja manu pieteikumu, ka arī viņi apzinās tēmas aktualitāti. Lai arī par šiem jautājumiem tiek runāts, neskaidrību vēl ļoti daudz, varbūt tituls palīdzēs tos aktualizēt un virzīt.”
Lai arī Cēsis lepojas ar ilgo pastāvēšanas vēsturi, senpilsētas teritorijas ēku un zemes īpašnieki kultūrslāni bieži vien uztver kā apgrūtinājumu, nevis vērtību. L. Lēģere izsaka cerību, ka piešķirtais tituls būs pirmais solis arī uz sabiedrības domāšanas maiņu: “Labi apzinos, ka gada laikā neko daudz nevar paveikt, bet tas varētu būt labs sākuma punkts, lai atkal paraudzītos uz šo teritoriju. Cilvēki baidās īpašumā kaut ko darīt, dažs ir neapmierināts, ka ir tādi apgrūtinājumi, bet varbūt vajadzētu uz to palūkoties no cita skatupunkta un lepoties, ka tavā īpašumā ir kāda daļa pilsētas vēstures, un ir vērts domāt, kā to labāk eksponēt.”
Tāpēc Arheologu biedrība sadarbībā ar pašvaldību apņemas meklēt risinājumus, kā pilsētas vēsturei nozīmīgo arheoloģisko mantojumu pārvaldīt tā, lai pilsētas attīstība neapstātos, bet netiktu arī neatgriezeniski zaudētas nozīmīgas arheoloģiskās liecības.
Visa gada garumā plānoti pasākumi gan šaurākam speciālistu lokam, gan vērsti tieši vietējo iedzīvotāju izglītošanai.
Norisēs iesaistīsies arī Cēsu Vēstures un mākslas muzejs. Tā direktore Kristīne Skrīvere atzīst, ka muzejs ir ļoti lepns būt daļa šajā stāstā. Muzeja pērn organizētie arheoloģiskie izrakumi arī sekmējuši titula iegūšanu.
“Skaidri apzināmies, ka novērtējums uzliek atbildību un liek darboties vēl aktīvāk,” saka K. Skrīvere. “Pērn sāktie arheoloģiskie izrakumi senpilsētas teritorijā, kas bija tieši muzeja organizēti, šogad tiks turpināti, lai izpētītu vēl plašāku teritoriju. Būtiski, ka stāstām sabiedrībai ne tikai par to, ko esam atradušai, bet arī to, kāda ir nozīme šiem izrakumiem. Teritorijā, kurā tie notiek, gribam izveidot tādu kā izstādi, kur varētu lasīt gan par pirmajos izrakumos atrastajiem priekšmetiem, gan par to, kāpēc Cēsīm ir svarīgi arheoloģiskie izrakumi, kāpēc jāveic izpēte. Kā muzejs sajūtam savu misiju senvēstures pētniecībā, un mūsu pienākums ir būt vadošajiem šajā jomā.”
Latvijas Arheologu biedrība 2022. gada ietvaros plāno īstenot pasākumus, kuru mērķis būs pievērst sabiedrības uzmanību arheoloģiskajam mantojumam pilsētās – īpaši pilsētu kultūrslānim, pirms tas nonācis uzmanības lokā kā šķērslis teritorijas attīstības plānu īstenošanai. Arheoloģiskā mantojuma pārvaldībā liels ieguvums ir cieša un labi izprotama sadarbība visām tajā iesaistītajām pusēm, lai skaidrotu, ka arheoloģija ir nevis šķērslis, kas jāpārvar, bet gan konstruktīva pilsētas sastāvdaļa.
L. Lēģere norāda, ka Cēsu pieredze pēc tam varētu noderēt arī citām pilsētām, kur ir šādas senpilsētas, kā Kuldīgai, Ventspilij, citām: “Ir sajūta, ka pašvaldības savā starpā šīs problēmas nerisina. Mēs, pētnieki, zinām, kas kurā vietā notiek, bet arī pašvaldībām būtu vērts palūkot, varbūt ir jau kādi veiksmīgi risinājumi un nav jāizgudro no jauna velosipēds. Un skatīties arī plašāk, ne tikai Latvijas mērogā, varbūt vajag ņemt pārbaudītās lietas un paraudzīties, kā tās izmantot šeit.”
Latvijas Arheologu biedrība kopš 2014. gada katru gadu izraugās kādu no Latvijas arheoloģiskajiem pieminekļiem, kam pievērst īpašu uzmanību. Biedrības biedri var iesniegt pieteikumus, kas saistītas ar kādu konkrētā gada aktualitāti, tostarp pētnieku, arheologu jubilejām. L. Lēģere 2020.gadā ieteica titulam Āraišu ezerpili, tas tika apstiprināts, jo togad arheologam Jānim Apalam bija 90 gadu jubileja. Vēl var atzīmēt, ka par 2018. gada arheoloģisko pieminekli tika izvēlēts Raunas pilskalns – Tanīskalns.
Komentāri