Vairāk nekā 1,15 miljoni kilogrami maizes ik gadu no mazumtirdzniecības tīkliem tiek atdota iznīcināšanai vai nodota lopbarībai.
Satraucošu faktu, ka vairāk nekā 1,15 miljoni kilogrami maizes ik gadu (3200 kilogrami dienā) tiek atdota ražotājiem, lai to iznīcinātu, pagājušajā nedēļā Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija (LPUF) izklāstīja Zemkopības ministram atklātajā vēstulē par problēmām maizes mazumtirdzniecības tirgū.
“Druva” vaicāja vairākiem maizes cepējiem mūsu rajonā, vai arī viņiem maize, kas no tirdzniecības vietām tiek atdota atpakaļ uzņēmumam, rada problēmas.
SIA „Cēsu maiznīca” direktors Jānis Pavlovičs piekrīt, ka neizpirktā maize ir problēma. „Maizes ražotāju ir daudz. Veikalos redzam, ka piedāvāta tiek dažādu ceptuvju maize, uz Cēsīm ved pat no Jēkabpils un Balviem. Saražots tiek tik daudz, ka pircēji nav spējīgi visu izpirkt,” stāsta J. Pavlovičs. Viņš neslēpj, ka ne visu maizi, ko piegādā veikaliem, izpērk. Preci no tirdzniecības vietām uzņēmums saņem atpakaļ . Lai mazinātu zaudējumus, maize, kurai drīzumā beigsies derīguma termiņš, tiek pārcenota un piedāvāta pircējiem lētāk. Iespēju iegādāties nocenoto maizīti, kas ir pat uz pusi lētāka, izmanto daudz cilvēku, kuri to pērk ne tikai sev, bet arī mājlopiem. Nereti pircēji veidojot pat rindas, gaidot nocenoto maizi.
Savukārt „Raunas maizes” īpašnieks Edmunds Vainovskis un SIA “Beātus” valdes priekšsēdētājs Uldis Kvants atzīst, ka viņu vadītajiem uzņēmumiem neizpirktās un no tirdzniecības vietām atpakaļ atdotās maizes gandrīz nav. To uzņēmēji skaidro ar ražošanas un pieprasījuma līdzsvarošanu. U. Kvants saka: “Paši ražojam un paši arī tirgojam, līdz ar to maizi varam izcept ļoti precīzi – tik, cik pieprasa.” Ja tomēr paliek nenopirkti klaipiņi, uzņēmums to pārstrādā rīvmaizē vai grauzdiņos. E. Vainovskis savukārt pastāstīja, ka no veikaliem atpakaļ atvestā maize tiek nocenota un ātri vien izpirkta.
Tiklīdz maizei derīguma termiņš beidzies, to vairs uzturā lietot nedrīkst, tā tiek utilizēta kā pārtikas atkritumi. Šo kārtību regulē “Pārtikas aprites uzraudzības likums”, kā arī Ministru kabineta noteikumi. LPUF aprēķinājusi – ņemot vērā, ka Latvijā maizes patēriņš vienam cilvēkam gadā ir aptuveni 50 kilogrami, maizes, kas ik gadu tiek iznīcināta vai atdota lopiem, pietiktu gandrīz 23 tūkstošiem cilvēku. Viens risinājums, lai maize neaizietu postā un dotu labumu, būtu trūcīgo pabarošana. J. Pavlovičs atzīst, ja arī maiznieki to vēlētos darīt, maizi, kurai kaut vai tik tikko beidzies termiņš, nedrīkst izmantot šādiem mērķiem. Šādu maizi nedrīkst izbarot arī meža dzīvniekiem. Tomēr ne tikai cepēji, bet arī jebkurš maizes ēdājs zina, ka dienu pēc termiņa beigām kukulīši lielākoties vēl ir gardi, tikai kļuvuši cietāki. Nenoliedzami, šādas maizes lietošana uzturā ir aizliegta drošības dēļ, tomēr J. Pavlovičs neslēpj, ka noteikumi varētu būt nedaudz elastīgāki, ļaujot izmantot maizi vēl dienu pēc derīguma termiņa beigām.
Vaicāti par situāciju maizes tirgū kopumā, uzņēmēji atzina, ka vispārējais sadārdzinājums skāris arī maizes ražošanas izmaksas. Vissāpīgāk ietekmējis miltu, elektroenerģijas un degvielas cenu kāpums. Tādēļ arī maizes cenas pakāpeniski palielinājušās, tomēr apgrozījums pagaidām esot stabils. E. Vainovskis vērtē, ka pircēji novērtē produkta kvalitāti, turklāt apzinās, ka uzņēmums nenopelna uz pircēju rēķina, jo maizes cenas palielinājušās nedaudz un tikai tādēļ, lai kompensētu sadārdzinājumu.
“Maize salīdzinājumā ar citiem produktiem Latvijā pagaidām ir lēta, turklāt tā vēl nav sasniegusi Rietumeiropas cenu,” uzskata U. Kvants, vērtēdams, ka nākotnē maizes cenu palielināšanās vēl ir gaidāma.
Komentāri