Raiskuma pagasta z/s „Vecrūjas” saimnieki Āris un Indra Kazerovski stāsta, ka vēl pirms gada ar sirdi nodevušies puravu audzēšanai 12 hektāros. Šogad ģimene pievērsusies puķu stādu un krūmu audzēšanai. “Mūsu preci nevajag”
„Vecrūju” saimnieks rāda ap māju gana plašo saimniecību – zemi un siltumnīcas- un stāsta, ka vēl pērn 12 hektāros audzējuši puravus.
„Tā kā Latvijas preci mūsu valstī nevajag, tad šo rūpalu likvidējām. Atmetām tam ar roku un negribam vairs domāt par lauksaimniecību. Ar saimniecībā izaudzētajiem puraviem apgādājām Rimi un citas lielākās tirdzniecības bāzes. Taču no mums ņēma tik daudz, cik importam bija caurums. Bijām kā ielāpu lāpītāji. Skarbi, ja paliek pāri izaudzētā produkcija un nav, kur to realizēt,” saka Āris un atzīst, ka šogad pievērsušies apzaļumošanas darbiem un puķu stādu, košumkrūmu audzēšanai.
„Puravus sākām audzēt ar vērienu un pamatīgi iekritām. Tagad domājam, kas mūs sagaidīs pavasarī. Šogad darbojāmies ļoti piezemēti, bez liekas reklāmas un lieliem apjomiem. Pastāvīgie klienti mums ir. Un jaunus klientus iegūstam galvenokārt ar mūsu klientu ieteikumiem un atzinīgajiem vārdiem par mūsu darbu,” saka Indra. Modē vēl joprojām skujeņi
„Tirgojam izturīgus un ziemcietīgus dēstus. Paši piemājas puķudobēs daudz ko izmēģinām, lai saprastu, kas Vidzemē aug, kas ne. Ne jau izslavētā aukstā ziema ir tā, kas stādus kauj nost, bet nepastāvīgais klimats. Mitrums un drēgnums mijas ar lielu karstumu un sausumu. Te zeme sasalst, tad strauji atlaižas. Tik krasas pārmaiņas daudziem augiem nepatīk,” saka Indra un turpina: „Puķu stādus audzējam tepat, bet daļu košumkrūmu un skujeņu – Polijā. Mums tur ir liela audzētava, kurā darbojas radinieki. Latvijā nespējam tik daudz stādu izaudzēt un ziemā piekurināt siltumnīcas. Polijā stādus izaudzējam līdz noteiktam lielumam un tad, cik nepieciešams vietējam tirgum, vedam šurp. Lai neviens lielais stādu audzētājs nestāsta, ka pats visu stāda un sprauž. Lielākoties visi Latvijas jaunstādi ir ievesti un pārziemināti.”
Z/s „Vecrūjas” saimnieki stāsta, ka sezonāli ar stādiem tirgojas Valmierā. Taču jau ar jūliju lielākoties aktīvā tirgošanās beidzas.
„Tad cilvēkiem sākas atvaļinājumu laiks un lielākoties nevienam vairs dārzā strādāt negribas. Tad prātā ir jūra un šašliki,” prāto Āris. Jautāts par tendencēm dārzu veidošanā, viņš saka: „Arvien vairāk prasa vecās vērtības. Atgriežas pie dabiskas un ainaviskas vides. Piemājas dārzos pamatprodukcija vēl joprojām ir dažādi skujenīši. Daudzi prasa jaunas potētās formas, kas dārza ainavu atsvaidzina vai padara interesantu.” Arī rudenī stāda
Indra atzīst, ka šogad krasi izjutuši arī ekonomiskās krīzes sekas.
„Pat turīgi klienti, kuri pagājušajā gadā naudu neskaitīja, šogad jau prasīja apdomīgi, domājot par samaksu. Cilvēki rēķināja un skaitīja, ko var atļauties. Patiesībā šogad apjoms samazinājās teju uz pusi,” saka Indra.
Vaicāti, kas paredzams nākotnē, Āris atbild: „Bankrots. To pierādīja arī nesenais referendums. Latvija tiks iznīcināta. Tā jau ir iznīcināta, bet šis pielika punktu visam. Iestāšanās Eiropas Savienībā un šī
referenduma iznākums bija divas svarīgas lietas Latvijai, kas arī valsti nogremdēja. Nevienam nav jāstāsta, kā dzīvojam. Latvijas valdība visu grauj nost. Ražošanas un darba apjomi teju visās nozarēs tikai samazinās. Bankas savus procentus pieliek, jo tām ir jāpelna. Un tā reāli ir iznīcība. Paplašināšanās, attīstība vai remonti ir nobremzēti arī mūsu saimniecībā. Ja tālāk tā ies, nost nekārsimies. Vienkārši nedarīsim.”
Indra piebilst: „Kā saka latvieši-dod tikai darbu. Mēs arī varētu un gribētu strādāt, bet šis ir jocīgs laiks. Gribējām šogad izveidot lielas ziemciešu dobes, bet arī sabremzējām, jo nobijāmies. Neko īsti nevar saprast, kas būs tālāk.”
Vaicāti, vai arī vasaras nogalē vēl dārzā var iespēt kaut ko iestādīt, viņi atbild apstiprinoši.
„Vasaras otrajā pusē un rudenī stādīt var vēl joprojām. Konteinerstādus – tādus, kas aug podiņos, var stādīt visu cauru vasaru. Galvenais, nodrošināt laistīšanu. Pēdējos gados pat uzskata, ka rudenī stādīt košumkrūmus un skujenīšus ir pat efektīgāk. Ir izveidojies tāds stereotips, ka tikai līdz Jāņiem visi stādīšanas darbi veicami. Taču tas attiecas tikai uz kailsakņiem,” saka Indra. Jautāta, kas ir lielākās nejēdzības, kuras viņai nācies redzēt citu dārzos, saka: „Latvietim ir asinīs, ka viņam dārzā vajag visu to, kas ir kaimiņam, un vēl to, kā kaimiņam tieši nav. Nejēdzības rodas no tā, ka dārzā ir visa kā par daudz. Bet ko tu padarīsi. Visi latvieši ir dārznieki. Zemes darbu darītāji.”
Komentāri