Aizvadītajā nedēļā Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas novados strādāja Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētnieki. Viņi tikās ar piebaldzēniem visos septiņos pagastos. “Ilgāku laiku folkloras krātuve ekspedīcijās nedevās. Visur aizbraukt nevaram, ir iespēja, vai nu braukt uz vietu, kas nav pētīta, vai tādu, par kuru ir daudz folkloras materiālu, un fiksēt izmaiņas, kā tradicionālās kultūras mantojums saglabājies, kas mainījies, pazudis, satikt tos pašus teicējus, salīdzināt, kā mainījies viņu repertuārs. Pat nesavācot daudz jaunu materiālu, varam pētīt, kā folklora dzīvo tautā, kā mainās novadi,” stāsta krātuves pētnieks, Dr. art. Toms Ķencis un uzsver, ka mutvārdu vēsture nav vēsturisks dokuments un folkloras pētnieki nav vēsturnieki.
Piebalgā šī jau bija trešā lielā folkloras krātuves ekspedīcija. 80. un 90. gados filmējot, fotografējot un ieskaņojot, arī folkloristi viesojušies Piebalgā. Te strādājuši ne tikai folkloras krātuves pētnieki. “Nomainījušās folkloristu paaudzes, par šo vietu nezinām un konstatējam šī brīža situāciju. Kādreiz vairāk vāca tekstus, tagad lielāku uzmanību pievēršam kontekstam. Piemēram, nepierakstīt katru Jāņu dziesmu, bet to, kā svin Jāņus. Tagad arī jautājam par cilvēkiem, kuri savulaik folkloristiem bijuši teicēji. Lai saprastu viņu toreiz stāstīto, ir svarīgi detalizēti zināt dzīves gājumu, kāpēc tieši tās tēmas šim cilvēkam bija svarīgas. Gadu gaitā arī stāstītāju teiktais mainās,” pastāsta krātuves pētnieks, Dr. philol. Sandis Laime, piebilstot, ka darbā palīdz arī vietējie kultūras darbinieki.
Piebalgā strādāja 15 dažādu nozaru pētnieki, katrs sarunās vēlējās uzzināt ko jaunu. “Aizejam pie cilvēka, parasti uzreiz mums saka: “Es neko nezinu.” Tad runājamies par dzīvi,” atklāj Sandis Laime, bet Toms Ķencis piebilst, ka, stāstot savus dzīvesstāstus, izskan vietējie teicieni, cilvēki labprāt pastāsta, ko kāds sacījis, kas noticis. “Cilvēki pēc dabas ir runātīgi. Kad kamols sāk ritināties, arī stāsti raisās. Tā ir dzīva saruna par dzīvi,” saka Toms Ķencis.
Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks, Dr. sc. soc. Jānis Daugavietis uzsver, ka aizvien vairāk uzmanības tiek pievērsts šodienai, jo vēsturi var atrast dokumentos. “Mēģinām saprast, kādas ir tendences, kas konkrētā vietā cilvēkiem ir svarīgi. Mūsdienās ir grūti sociālajās, humanitārajās zinātnēs novilkt robežas. Metodes, ko izmanto folkloristi, sociologi, antropologi, ir intervijas, periodikas tekstu analīze, dzīvesstāsti, aptaujas. Sarunās, stāstot par savu dzīvi, cilvēki ļoti daudz interesanta izstāsta. Tas noderēs pētniekiem arī pēc gadiem,” saka Jānis Daugavietis, bet Sandis Laime uzsver, ka folkloras krātuve ir galvenā nemateriālā kultūras mantojuma dokumentēšanas un uzglabāšanas iestāde Latvijā, tās uzdevums ir aktualizēt arhīvu, to papildināt, lai pētnieki arī pēc gadu desmitiem var uzzināt, kas notika 21.gadsimta sākumā. “Ne tikai no vēstures liecībām, arī cilvēku dzīvesstāstiem,” uzsver Sandis Laime un atzīst, ka viņa paaudze ir priviliģēta, jo uz padomju laikiem var skatīties ar distanci. “Esam šajā laikā dzimuši, bet daudz ko nezinām, un mūs interesē tā laika pieredze. Kad sāku piedalīties ekspedīcijās 2000.gadu sākumā, tad vairāk runājām par represijām, karu. Ar katru gadu redzam, kā tas attālinās. Padomju laiku pieredze tagad sāk ienākt folkloras krātuvē. Aiziet paaudze, kas dzimusi brīvvalsts laikā,” domās dalās Sandis Laime, bet Jānis Daugavietis papildina: “Dažkārt, runājot ar cilvēkiem, kuri ieņem amatus, bet reizē, protams, ir vienkārši iedzīvotāji, viņiem lomas jaucas. Viņi baidās, ka var kaut ko pateikt nepareizi, viņi kontrolē sevi, kaut stāsta par dziedāšanu korī. Dažkārt kolhozu laiku pieminēšana arī nav patīkama.”
Pētnieku diktofonos krājas piebaldzēnu dzīvesstāsti, pieredzētais, dzirdētais. “Lai gan šķiet, ka nekas vairs nevar pārsteigt, tā nav. Jaunpiebalgas “Mazrītiņos” saimniece rādīja no kadiķa izgatavotu bozi ar pīķiem pret vilkiem. Uz tās uzrakstīta maģiskā formula. Ir apraksti par šādiem priekšmetiem, bet ieraudzīt dzīvē ir kas cits. Muzejos vispār nav daudz materiālu par tautas maģiju,” pastāsta Sandis Laime un atzīst, ka aizvien ekspedīcijās izdodas atrast ko ļoti vecu.
Latvijas folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv jau tagad brīvi pieejami iepriekšējo ekspedīciju materiāli. Tur varēs iepazīt arī pētnieku šīsvasaras vākumu. “Arhīvā katrs var uzzināt, ko vecmāmiņa kādreiz stāstījusi folkloristiem, izlasīt par dzimtās puses tradīcijām. Ja vectēvs mazdēlam kaut ko neizstāstīja, to varbūt var uzzināt no pētnieku pierakstiem,” stāsta Toms Ķencis. Viņš nosmej, ka Piebalgā atradis daudzas ar savu uzvārdu saistītas vietas un Sandis viņu nobildējis pie “Ķencu” mājām. Zosēnos ar Ķenci saistās ne viena vien vieta. Toms Ķencis pastāsta, ka paskatījies 19.gadsimta draudžu sarakstos, un viņa uzvārds bijis pazīstams ne tikai Piebalgā, arī Straupes, Burtnieku, Zilākalna pusē. Vārdam viena no nozīmēm esot lasis, zvejnieki par ķenčiem saukuši arī īpašu bozi, ar ko sit lašus.
Komentāri