Cēsu pusē, Skujenē, 12 gadus dzīvo mūziķis un dzejnieks Kaspars Dimiters, kura vārds regulāri izskan Latvijas presē un televīzijā, kaut vai par to, ka kopā ar sievu Līgu ir aktīvisti homoseksuālisma uzbrukuma apkarošanai Latvijā, gan par to, ka atjauno dievnamus. Skujenē viņi dzīvo mājā ar izteiktu 19. gadsimta krievu aristokrātijas elpas klātbūtni. Pat tapetes sienām piemeklētas šī laika stilā, bet pagalmā skraida krievu aristokrātijas iecienītākie medību pavadoņi – vēja suņi.
Nesen iznācis Kaspara balāžu albums krievu valodā – Rodnaja krovj, (Dzimtas asinis) ko viņš dāvāja mātei, latviešu leģendārajai aktrisei Vijai Artmanei dzimšanas dienā.
Ne jau sagadīšanās pēc albums tapa krievu valodā. Vai tas saistīts ar mātes piedalīšanos filmā “Dzimtas asinis”, ko kādreiz uzņēma Krievijā?
– To izdeva mana sieva Līga, man nezinot (!). Pasniedza kā dāvanu mūsu ģimenes īstenā naivista un brāļa Jura Mihela (Jurīša) izstādes atklāšanas un manas mājas lapas oficiālās vēršanas svētkos Andrejsalā.
Pirms deviņiem gadiem radās iecere mātei viņas 70 gadu jubilejā sagatavot neparastu dāvanu – balādes krievu valodā. Tajā viņa savulaik uzrunājusi daudzus miljonus skatītāju. Arī jauno laiku pārkvalificēšanās uz anglosakšu imperiālistu slengu mani mudināja iemiesot šo ideju. Kādas kultūras ietekmējušas mūsējo? Pamatā divas – vācu un krievu. Valdošo ideoloģiju kolaboranti, kas mūs taisa par amerikofīliem, ir infantili. Mūsu vēsturē reāli ieausto ģermāņu un slāvu kultūru psihofiziskajiem ornamentiem amerikāniskais ir nekas, jo Amerikai savas kultūras nemaz nav. Tur ir izkauto indiāņu asiņu un ambiciozo Eiropas bēgļu kultūru kokteilis, no kā pasaulei jau sen ir slikta dūša.
Tie ir meli, ka krievi mums nodarījuši tikai ļaunu, ka no viņiem mantotais jāaizmirst, asociējot viņus tikai ar dragūnu vienībām, čekas pagrabiem un deportācijām.
Jāatceras, kā padomju laikos slepus tvērām krievu disidentu vēstījumus labo amerikāņu raidstacijās, kā čekojām katru zemtekstu Visocka, Okudžavas, Raikina, Žvaņecka gabalos, kā atšifrējām Dostojevska Velnus un Tarkovska Stalkeru… Neko tādu latviski vai angliski mums neviens nebūtu sarūpējis.
To arī ar savām krievu balādēm gribēju pateikt. Un nosaukums tāds tālab, ka manas mātes kā aktrises Dzimtas asinis nerunā latviski vien. Jau padomju laikos tās runāja vismaz četrās valodās. Ar Krievijā tapušajām filmām viņa apbraukāja pasauli. Un joprojām visā bijušās PSRS teritorijā Latviju visspēcīgāk asociē ar divām personībām – Viju Artmani un Raimondu Paulu….
– Katrs esam citādāks, katram nepieciešams laiks, lai nokļūtu līdz patiesajām vērtībām. Kam jānotiek, lai cilvēks apzinātos savu būtību un personību?
– Nepilnu 20 gadu laikā esam padarīti vienlīdzīgāki nekā tad, kad vienlīdzība bija ik piecgades norma. Ar ideoloģisko materiālismu mūs neizsmērēja. Bet tagad izsmērē ar baudāmo materiālismu. Komunisti ekonomēja uz kvalitāti, kamēr šodienas patērētāju kulta uzbudinošais sātanisms tieši kārdina ar kvalitāti . Tik masveidīgu apstulbināšanos ar mantu mūsu tauta nav piedzīvojusi nevienā savas pastāvēšanas fāzē. Dvēseles atšķirības nogalina visiem vienu un to pašu iestāstošais televizors. Ko nespēja Politbirojs, to spēj Panorāma. Un, jo vairāk galviņu pie satelītbļodas, jo varenāka pūķa rīklē upuris nonācis. Tam klāt vienādi gremojošā prese – kā rātnā, tā nerātnā. Cilvēkam pašam vairs nav jādomā, arī laika jau neatliek. Smadzenes praktiski ir nevajadzīgas. Sirdsapziņa arī ne. Šī laikmeta rīks ir rumpis, kura kopšanai un lietošanai veltīta visa uzmanība.
Paldies Dievam un laikam, kurā piedzimu. Komunisti mani iemācīja neticēt tiem, kam Dievs nav augstākā autoritāte. Mans tētis bija aktieris, taču, kad viņš runāja par patiesību, atziņas pamatā vienmēr jutu iracionālu dimensiju. Viņš sevi sauca par ideālistu, pretstatot materiālistiem. Par Dievu konkrēti nerunāja, jo nepazina. Taču uz pasauli mani iemācīja raudzīties kristiski, nemitīgi aktivizējot ideālu sākotni. Skan jau mīklaini, taču šī ievirze darīja iespējamu manu nonākšanu Dieva priekšā – vispirms uz acīm un drīz pēc tam arī uz ceļiem. Cilvēkam nav citas sūtības, kā galvai regulāri sazvanīties ar sirdsapziņu. Diemžēl tās frekvence uztverama tikai ar vecās paaudzes analogajiem aparātiem, kas 2007 gadus nav ļāvušies digitalizācijai. Es runāju par svēto pareizticību jeb autentisko kristietību, kas mantota no paša Kristus. Viss šīs ortodoksālās tradīcijas kopums jeb mantojums ir manas ticības lielākā autoritāte. Citu autoritāšu man šai pasaulē vairs nav. – Ko nozīmē atjaunot baznīcas? Saprotu, ka jums tas ir saprotams. Arī man saprotams. Bet kā to paskaidrot materiālajai pasaulei, ja šodien nauda ir noteicošākā pasaulē?
– Nīderlandē vēl atlikuši aptuveni 19 tūkstoši kristiešu draudžu. Katru gadu likvidējas tūkstotis. Vācijā šodien 10 tūkstoši draudžu ir gatavas pasludināt savu garīgo un materiālo bankrotu. Pat katedrāles tiek pārdotas musulmaņiem, un tradicionālo torņu vietā aug minareti. Eiropa savu cīņu ar vēderu un pie tā piekārtajām mantām ir zaudējusi. Šī gada 30.septembrī Sanfrancisko ielās oficiāli izgāja Falsom Street Fair dalībieki – 400 tūkstoši geju. Un ne jau kaut kādi ikdienišķie, bet sadomazohisti. Viņi demonstrēja orālu un anālu tuvību, pēršanu pie krusta, arī falliem un vagīnām līdzīgu kristīgo atribūtiku. To visu vēroja arī bērni. Tai pašā pilsētā kāds tolerants katoļu bīskaps transvestītiem dalīja Vakarēdienu. Geju mesas tiek rīkotas arī Latvijā. Pagaidām gan bez perversām atkāpēm, taču tā sākumā bija arī Sanfrancisko – uzvalkos, pieklājīgi. Bet šogad Falsom Street Fair laikā kāds spēkavīrs demonstratīvi sev pakaļā iebāza milzīgu plastmasas mietu. Šī progresa virzienā sākusi iet arī mūsu valsts. Anglikāņu baznīcā rīkoto geju mesu teologi pierādīja, ka protestantisms nav spējīgs cīnīties pret kristietības sodomizāciju. Eiropa pierāda, ka arī pret islamizāciju tā nenoturēsies.
Atliek tikai pareizticība, kuras kanoniem un tradīcijai šāda mērkaķa ātruma deformācija vēl nedraud. Tālab arī tās dievnami ir jāglābj. Pietiek muldēt par sirdi, kurā visi sakās dieviņu sastopam. Tā ir vienaldzīgo ticības apliecība, kuri pēdējo dzimtas Bībeli un dziesmu grāmatu aprakuši kopā ar pēdējo ticīgo vecmāmiņu. -Padomju laikā teica, ka reliģija ir opijs tautai – vecu tantiņu padarīšana. Necentās izprast, cik patiesam un spēcīgam jābūt cilvēkam, lai viņš pieņemtu Dievu. Kā vērtē savu atklāsmi, ja tādu jautājumu vispār ir pieklājīgi uzdot?
– Cilvēks Dievu neizvēlas. Dievs izvēlas cilvēku. Var sevi turēt aizdomās, ka esi ticīgs, jo agresīvi pret baznīcu nevērsies, svētdienās paģirās gultā labprāt noklausies arī kādu televīzijas sprediķi, labprāt ļaujies Ziemassvētku sentimentam, priecīgi savā eglītē pakārdams eņģeļus. Taču tas viss kopā nav nekas vairāk kā miermīlīgs ateisms vai, sliktākā gadījumā, patērētāju pagānisms.
Kad cilvēku uzrunā Dievs, viņš nevar nereaģēt. Viņā notiek kas vairāk par smadzeņu satricinājumu. Nevar tikai ticēt, jo ticība bez darbiem ir nedzīva. Arī ļaunie gari tic. Pareizticībai ir pieredze, kā ticēt praktiski – kā lūgties, lai nepieviltos, lai nenonāktu pašradītā transā vai pašuzbudinātu jutekļu iluzorajā svētīgumā. Man svarīgi ticību darīt. Ne tikai paglābjot baznīcu jumtus, bet neļaujot tecēt arī savējam.
– Pasaulē reliģiju novirzienu ir daudz. Cilvēki kā niedres vējā liecas no vienas konfesijas uz otru…
– Esmu kristīts tikai 27 gadu vecumā. Tātad fāzē, kad jau biju savas pasaules kara invalīds. Tas notika it kā starp citu, formāli, taču viss mainījās radikāli. Sākumā biju luterāņu denominācijā. Taču luterismā man pietrūka gudrības cīņai ar kaislībām. Tupēju pie altāra sētiņas uz ceļiem un domāju: Kristus taču apustuļiem deva varu grēkus piedot un nepiedot. Ja nu džeks, kas no manis pa labi, pagājušajā naktī nolinčojis savu kaimiņu? Ja nu meitene, kas pa kreisi, pārgulējusi ar savas draudzenes vīru? Vai viņiem tā vienkārši iespējams to visu atraisīt? Apzinājos sevi kā tādu grēcinieku, kam no sirds kūtiņas ik dienas sanāk pa izvedamai mēslu tačkai.
Tad gadījās kāds draugs, kas jau bija noenkurojies pareizticībā. Pēc protestantu racionālās vai sentimentālās prātuļošanas askētu pieredzes teksti mani pārliecināja absolūti. Tie mācīja apgūt cīņu ar kaislībām, atkarībām, egoismu. Ja kā luterānis mēģināju garīgi pārvietoties, izslējies par to, ka ticu, tad kā pareizticīgais tiku nolikts savam iekšējam avārijas stāvoklim atbilstošākā pozā – ar seju dubļos!
– Vai dzīve lauku vientulībā – Skujenē attaisno Dieva cilvēciskās radības ieceri par sabiedrisku būtni?
– Neesmu laucinieks. Taču arī pilsētnieks vairs ne. Kopš 18 gadu vecuma esmu ilgojies pēc savas bekas mežā, kurā kā tārpam iemājot. Pirms 25 bija mans pirmais izrāviens. Arī uz šo pusi. Tad sekoja Krimuldas Krusta skola, bet pēc tam atkal Skujenes dangas un dūkstis. Pirmajā Skujenes mītēšanās tūrē sabiju vecajā Upciema skolā (vecāka par Kaudzīšu skolu), kamēr lejāk Uplejās dzīvojās skolotāja Bērziņa dzimtas ļaudis. Pirms dažiem gadiem Zobola ezera krastā notika Dindoņu dzimtas ciltskoka prezentācija. Šim radurakstam pieaužas arī manu senču dzīpariņi. Tā uzzināju, ka Dimiteri cēlušies no Mitriem, kas šai pusē vēl ir uzietami. Izplatoties pareizticības vēstij, tie Mitri, kas to pieņēma, pievienoja savam uzvārdam grieķisko di, kas nozīmējot no. Tātad esmu Kaspars no Mitriem. 1989.gadā Kanādā paguvu sastapt sava tēta brālēnu Alfrēdu Dimitri. Par Dimiteriem daļa Dimitru kļuvuši juku laikos, it kā dokumentos ielaistu kļūdu dēļ. Netālu no Māļu baznīcas ir Ķilkas – mājas, no kurām nāk mans vecaistēvs. Skujenē ir Dimiteru dzimtas kapi. Izskatās, ka mana otrreizējā atnākšana uz Skujenes pusi nebūs nejauša. Pareizticīgie no Mitriem Dievam mūžībā būs izlūguši, jo viņu celtie dievnami iet bojā…
– Kāpēc nevaram iedzīvoties savas atgūtās valsts brīvības sešpadsmit gados? Vai Dievs ir atstājis latviešu tautu?
– Ko Dievs mīl, to Viņš pārmāca. It kā jau gana būtu cietuši no visādiem režīmiem. Taču tik bezdievīgs kā šis laikam tomēr nebūs bijis. Viens laupītāju sasaukums nomaina otru. Un sasaucam jau mēs viņus visi kopā. Sākumā durīja I.Godmanis, tad CK sekretārs A.Gorbunovs, tad A.Šķēle, tad legālā miljona izspiedējs E.Repše, tad garākā distancē lielākā 21.gadsimta masu slepkavas Dž.Buša draudzene – V.Vīķe – Freiberga, tagad Kalvītis, taču nekas nemainās.
Mans pirmais mācītājs Roberts Feldmanis mēdza atkārtot: “Cilvēki grib, ka viņus māna.” Arī pēdējais sorosītu organizāciju un tai izkalpīgo inteliģentu ražotais pikets pie Saeimas to pierādīja. Tauta pamatoti jūtas piesmieta. Bet kas to izmanto? Karojošie, virkne Sorosam no rokas ēdošie kulturāļi, Saskaņas centra un PCTVL sarkanie, kas kopā ar zaļajiem visā pasaulē atbalsta zilos?
-Kas šodien ir vislielākais apdraudējums cilvēku garīgajai pasaulei un līdz ar to arī dzīvei?
– Absolūti izdzēstā svētuma realitāte, lai gan liecības par to joprojām atrodamas visā pasaulē. Ja sirdsapziņas augstākais kritērijs nav svēttapšana, jebkāda cita nodarbošanās ir veltīga un tukša. Būt labam cilvēkam ir par maz, lai sabiedrībā kaut kas mainītos. Tāpēc neticu, ka kaut kas arī mainīsies. Neticu, ka tie miljoni, kuru atkarība no televizora jau ir neārstējama, vēl kādreiz spēs dziļāk ielūkoties sevī. Par Dievu es nemaz nerunāju, jo Viņa mūsu sabiedrības ikdienā vairs nav. Apreibuši, ilūziju garīgi lēmēti, vienaldzīgi pret saviem bērniem, mērķtiecīgā neatlaidībā mēs labprātīgi ejam bojā. Neviens cilvēks mūsu laikmetā nav tā diskriminēts, kā Dievs…
Komentāri