67 gadus vecā cēsniece Agra Lipko kopš šī gada maija apmetusies uz dzīvi pussabrukušā šķūnī.
“Mani no Cēsu pansijas izdzina pavasarī, kopš tā laika te mitinos,” saka pensionāre un piebilst, ka vasarā dzīve bijusi bez raizēm.
“Tagad kļūst vēsāks, bet es nesūdzos. No rīta iedzeru karstu kafiju, sasildos un ir labi. Naktī guļu džemperos, virsjakā, zābakos, cimdos un siltā lakatā. Man jau lupatu mugurā vairāk nekā vajag, tāpēc aukstumu naktīs nejūtu. Apsedzos vēl ar trim segām un abi ar kaķīti guļam,” stāsta A.Lipko un atzīst, ka ziemas sals nebaidot.
Sieviete stāsta, ka radi no viņas atteikušies. Arī dēls dzīvojot citviet un par māti neinteresējas. Bet uz jautājumu, kādēļ sieviete nav vērsusies pēc palīdzības, saka: “Lai ietu uz sociālajiem, vajag kaudzi papīru. Man jau vienreiz nodiktēja, es neko no tā nesapratu. Ko viena varu izcīnīt? Man te šķūnī katru dienu skan radio. Zinu visu, kas notiek valstī,” saka bezpajumtniece.
Jautāta, no kā pārtiek, sieviete atbild, ka pensiju saņem bankas kontā. Ar to pietiekot, lai izdzīvotu.
“Pati prom no šejienes neeju. Iedodu savu karti, naudu vai pārtiku atnes kaimiņmājas iedzīvotāja. Viņa arī vakaros man uzvāra siltu zupiņu. Rudenī gāju ogot un tepat laukā vārīju ievārījumus. Tagad kļūst grūtāk, bet es nesūdzos,” stāsta sieviete un neslēpj, ka kādreiz dzīvojusi Cīrulīšos, bet, paaugstinoties īres maksai, vairs nav spējusi veikt ikmēneša maksājumus. Tā nonākusi pansijā Cēsīs, Gaujas ielā, bet pēc tam uz ielas.
“Priecātos, ja dabūtu kādu istabiņu, kur apmesties. Tikai ne dārgāku par 40 latiem mēnesī,” piebilda A.Lipko.
Uzreiz pēc sarunas ar kundzīti, sazinoties ar Cēsu pilsētas sociālo nodaļu, saņēmām atbildi, ka sievietei tiks palīdzēts.
Cēsu pašvaldības “Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūras” sociālo pakalpojumu pilngadīgām personām nodaļas vadītāja Laine Zālīte skaidroja, ka kundzītei jau šīs nedēļas sākumā piedāvāta iespēja apmesties uz dzīvi Skujenes pansijā.
“Viņa no šī piedāvājuma sākumā atteicās. Tad aicinājām pārnakšņot nakts patversmē, bet pa dienu uzturēties dienas centrā. Arī šo piedāvājumu nepieņēma. Taču jāatzīst, ka šobrīd jau pēc garākām pārrunām esam vienojušās, ka kundze tomēr dosies uz Skujenes pansiju, kur viņu jau gaida,” stāsta L.Zālīte un piebilst, ka jau šo ceturtdien sieviete pametīs šķūni un dosies uz savu jauno dzīvesvietu.
“Vakar sieviete izgāja ārstu komisiju, pamazām noskaņojas tam, ka būs jādodas prom. Taču nakšņo vēl turpat šķūnī. Diemžēl mēs nevaram cilvēku ar varu nekur vest. Rīcības spēja viņai nav atņemta, arī agresīva viņa nav. Uz patversmi iet nakšņot atsakās kategoriski, aizbildinoties ar to, ka šķūnī ir viņas iedzīve,” stāsta L.Zālīte un piebilst, kaut gan pilsētā darbojas tikai vīriešu patversme, krīzes situācijā tur izmitina arī sievietes un nevienam uz ielas salt neliek.
Tiesa gan, L.Zālīte atzīst, ka gadījums, kad sieviete mitinās uz ielas, šobrīd ir vienīgais.
“Nav retums, ka cilvēki nevēlas pieņemt palīdzību. Tad cenšamies runāt un pārliecināt par to, ka tā būs labāk. Bet, kā jau teicu, ar varu nevienam neko uzspiest nevaram. Taču, ja cilvēks mums lūdz palīdzību, tad nevienam neatsakām,” atzīt sociālo pakalpojumu pilngadīgām personām nodaļas vadītāja.
Jāpiebilst, ka šobrīd vīriešu nakts patversmē mitinās seši vīrieši, bet daudzi šo iespēju izmantot atsakās.
Komentāri